Priesteris Džovanni Skaleze atskatās uz kalpojumu Afganistānā

Inese Šteinerte - Vatikāns

Priesteris ir atgriezies Itālijā, jo pēc talibu nākšanas pie varas bija spiests bēgt kopā ar reliģisko kongregāciju māsām un tūkstošiem citu cilvēku – gan ārzemnieku, gan afgāņu.

Kabulas sirdī tēvs Skaleze aprūpēja vienīgo Afganistānas katoļu kopienu. Šobrīd lielā steigā visu ir nācies pamest, taču ne jau cerību kādreiz agriezties. Intervijā Vatikāna Radio priesteris stāsta:

Bez šaubām, neviens nedomāja, ka šo zemi nāksies atstāt tādā veidā. Taču dzīvē mēdz gadīties arī šādi pārsteigumi...Tas, ko šai brīdī izjūtu visvairāk, ir gandarījums, ka esam spējuši aizbraukt mierīgā veidā kopā ar māsām un bērniem, un ka mums nekas nekait. Par to esam pateicīgi Kungam! Žēl tikai, ka Afganistānu atstājām tad, kad tai visvairāk ir vajadzīga palīdzība un ka nevarējām šeit turpināt savu kalpojumu. Ceram, ka viss atrisināsies īsā laika posmā un ka radīsies apstākļi, lai atkal atsāktu darbu, ko Baznīca veica Afganistānā.

Kā izpaudās jūsu priesteriskā dzīve Afganistānā? Jūs pārstāvējāt Svēto Krēslu Itālijas vēstniecības kontekstā konfesionālā valstī ar vienīgo kapelu, kas kalpoja kā atbalsta punkts reliģiskajiem, reliģiskajām un lajiem. Kāda ir jūsu pieredze?

Es biju atbildīgs par katoļu misiju Afganistānā, taču tie bija ļoti smagi gadi, jo misiju nebija iespējams veikt mierīgā garā. Par to liecina jau pats fakts, ka nevarēju iziet no vēstniecības, un ne jau tāpēc, ka man to kāds liegtu, bet gan tāpēc, ka nebija pietiekami drošu apstākļu. Pie tam, pēdējos divos gados drošības apsvērumiem klāt nāca sanitārie apstākļi, kas veda pie totālas mājsēdes. Ticīgie vairs nevarēja nākt uz vēstniecību, pat uz Svēto Misi vairs nē. Tāpēc tas bija smags laiks. Es biju klāt, taču nevarēju veikt pastorālo darbu kā citreiz. Māsas, savukārt, turpināja sociālo un karitatīvo kalpojumu līdz pat aizbraukšanai.

Vai var teikt, ka aizvadītajos gados caur darbu ir iesēta “sēkla”, ja vēl joprojām nevar runāt par “evaņģelizāciju”?

Par tiešu evaņģelizāciju runāt ir grūti, tā ir aizliegta saskaņā ar vienošanos, kas izdarīta pirms 100 gadiem, kad Afganistāna deva atļauju viena katoļu priestera klātbūtnei un vienai kapelai Itālijas vēstniecības ietvaros. Var runāt par netiešu evaņģelizāciju, par liecību, ko Baznīca ir sniegusi ne tikai caur priesteri, bet arī caur reliģiskajiem. Pirms Mātes Terēzes no Kalkutas māsu un “Kabulas bērniem” – “Pro Bambini di Kabul” veltītās nevalstiskās organizācijas reliģisko klātbūtnes, Afganistānā veselus 60 gadus darbojās Mazo Jēzus māsu kongregācija, kurām pēc tik ilga laika bija jāatstāj savs darbs. Arī tai gadījumā varēja runāt tikai par klātbūtni un liecību, taču par ārkārtīgi svarīgu un auglīgu liecību.

Šo dienu attēlos redzam, kā bēg sievietes, jaunas ģimenes, tēvi un bērni. Ko tas nozīmē tiem, kuri paliek un ko tas nozīmē Afganistānas nākotnei?

Bez šaubām, esam priecīgi, ka tik daudzi ir nonākuši drošībā. Ceram, ka viņi spēs integrēties Itālijā un citās zemēs, taču Afganistānai tas nozīmē kļūt nabadzīgākai, arī tāpēc, ka daudzi no aizbēdzējiem ir profesionāli sagatavoti cilvēki, ar kompetencēm, kuru Afganistānai turpmāk pietrūks. Cerēsim, ka viņus varēs aizvietot citi, tomēr sabiedrība paliks nabadzīgāka.

Pārmaiņas, ko redzam šodien, raisa bailes. Jau tagad tiek izdarīti daudzi minējumi, tādi kā iespējamie terorakti un vardarbība. Kas Afganistānas nākotnē baida jūs un kādas, savukārt, ir cerības?

Bailes ir par to, ka var pieaugt vardarbība, tai skaitā pret ārvalstu centieniem palīdzēt. Savukārt, cerība ir par iekšēju sadarbību starp dažādām afgāņu sabiedrības sastāvdaļām, ka tās varēs rast vienošanos, sadarboties un atjaunot zemi, kas ir izmocīta 40 gadus ilgos karos.

Kāda varētu būt Baznīcas un katoļu klātbūtne?

Ir jāskatās, kā attīstīsies situācija. Ja redzēs, ka varam atsākt darbību, kāpēc gan ne? Afganistānā mēs neesam bijuši un nebūsim politisku motīvu dēļ, mūsu uzdevums nav lemt par to, kas Afganistānā valdīs. Ja mums tiks ļauts veikt savu kalpojumu, tad būsim gatavi to darīt.

Vai ir kāda pieredze, par ko nebeidzat domāt, atrodoties prom no Kabulas?

Šobrīd ir grūti sakoncentrēt atmiņā visu to, kas bijis. Varbūt vissvarīgākais brīdis šais septiņos gados bija Veltīšanās akts Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij, ko salikām 2017. gada 13. oktobrī, noslēdzoties 100 gadu svinībām, kopš Dievmātes parādīšanās Fatimā. Viņai novēlējām mūsu misiju un visu Afganistānu. Tāpēc, esmu dziļi pārliecināts, ka Marija paliks nomodā pār šo zemi, gluži tāpat kā viņa bija nomodā pār mums. Mums ir izdevies nonākt drošībā. Ticu, ka tā pati mātišķā aizsardzība tiks īstenota arī pār afgāņu tautu.