Bērnu aizsardzības situācija Centrāleiropā un Austrumeiropā
Adams Žaks, S.J.
Lai atbildētu uz seksuālās vardarbības problēmu Baznīcā Centrāleiropas un Austrumeiropas zemēs, kuras vēl pirms 30 gadiem ietilpa Padomju Savienības sastāvā, vai atradās komunistisko režīmu varā, es vairāk paļāvos uz personīgu tikšanos pieredzi, nekā uz dokumentiem, kas ir veltīti minētajam tematam. Dažādos apstākļos tiešā veidā kontaktējos ar dažu Baznīcu līderiem. Pirmais iemesls bija mans kalpojums no 2003. līdz 2012. gadam par reģionālo asistentu Centrāleiropā un Austrumeiropā un par padomnieku diviem Jēzus Sadraudzības ģenerālpriekšniekiem. Savu pienākumu dēļ man bieži nācās apmeklēt šī reģiona valstis. No 2014. līdz 2018. gadam šai pieredzei klāt nāca regulāra dalība latīņu un grieķu katoļu rita episkopātu pārstāvjiem rīkotajos semināros. Tie notika Varšavā un tos organizēja ASV Bīskapu konferences nodaļa, kas rūpējās par palīdzības sniegšanu Austrumeiropas Baznīcām. Šie semināri bīskapiem un viņu līdzstrādniekiem piedāvāja dažus instrumentus, lai pārvarētu krīzi, kas saistīta ar seksuālajiem pārkāpumiem. Semināru laikā es tikos un apmainījos domās ar delegātiem no Albānijas, Baltkrievijas, Horvātijas, Kosovas, Lietuvas, Latvijas, Rumānijas, Krievijas, Ukrainas un Ungārijas. Šī un cita pieredze, kurā es šeit iedziļinos, stiprināja manu pārliecību par to, ka Baznīcai Centrāleiropā un Austrumeiropā ir vajadzīga uzmanība, lai tiktu galā ar krīzi, kas sākās nevis pie mums, bet kura skar un ievaino Baznīcu globalizētā pasaulē. Šī Baznīcas iesaistīšana notiek neatkarīgi no gadījumiem, kas nākuši gaismā, jo globalizētajā pasaulē, vai mēs to gribam, vai nē, krīze citās pasaules daļās pārbaudījumiem pakļauj cilvēku ticību arī mūsu pusē un apdraud viņu uzticību saviem ganiem.
Nav iespējams saprast Baznīcas reakciju Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs attiecībā uz mazgadīgo un citu viegli ievainojamu cilvēku seksuālo izmantošanu no katoliskā klēra puses, neievērojot sociālpolitisko un kultūras situāciju, kāda izveidojās pēc tam, kad Oktobra revolūcija tika eksportēta, vai importēta pilsoniskajā sabiedrībā, kura jau bija pieredzējusi ciešanas divos pilsoņu karos. Kristīgo Baznīcu un visu kristīgo konfesiju kopienu kalpojums bieži tika pakļauts smagām represijām un skarbiem ierobežojumiem. Tika apspiests kristīgo apvienību izglītojošais darbs. Jaunatnes reliģiskā izglītība tika aizliegta, vai ierobežota pavisam. Pakāpeniski tika izskausta jebkāda kristīgās reliģijas ietekme uz jaunajām paaudzēm. Kultūra, ko ar visiem paņēmieniem propagandēja jaunatnes vidū, nebija neitrāla. Tā bija ateistiska un antikristīga. Tai pašā laikā dzīves stils, kuru veicināja režīms, pilnīgi apzināti distancējās no Rietumu modeļa, kurš tā, vai citādi tika traktēts kā hedonistisks un izlaidīgs, citiem vārdiem runājot, dekadentisks.
Ir jāatzīmē, ka tāda poltika, kas tika piekopta gadu desmitu laikā, šai Eiropas daļā atstāja ievērojamu ietekmi uz kristiešu apziņu attiecībā uz viņu brāļiem un māsām ticībā, kuri atradās dzelzs aizkara otrajā pusē. Kad masu informācijas līdzekļi izplatīja ziņas par skandāliem Rietumzemju Baznīcā, daudzās sirdīs dzima īpašas morālā pārākuma jūtas, kuras savukārt, atvairīja, vai vismaz vājināja riska un līdzīgas rīcības faktoru uztveršanu savā vidē. Latīņu un grieķu katoļu rita Baznīcas, jo īpaši tās, kuras bija izgājušas no pagrīdes, tādās zemēs kā, piemēram, Čehoslovākija un Rumānija, kā arī bijušajās padomju republikās pelnīti lepojas ar saviem mocekļiem – bīskapiem un priesteriem, daudzi no kuriem tika iesvētīti slepeni, ar klostermāsām un klosterbrāļiem, kuri riskēja ar visu, lai saglabātu ticību un nodotu to nākamajām paaudzēm. Nepalika ne skolu, ne internātu, kurus vadītu reliģiskie ordeņi un kongregācijas. Dažos reģionos Baznīcas priekšgalā atradās ticīgie laji – vīrieši un sievietes. Reliģiskie ordeņi un kongregācijas bija stingri aizliegti.
Katoļu kopienās valdīja nerakstīts likums, saskaņā ar kuru bija aizliegts kritizēt Baznīcu. Šis likums prasīja noklusēt jebkādus skandālus. Aiz tā slēpās sāpīga pieredze, jo skandālos iesaistītus klēra pārstāvjus par saviem ziņotājiem centās savervēt valsts drošības orgāni. Katoļu kopienās priesteriem bija liela autoritāte, bet noslēpumainība kopienā, kura bija zaudējusi caurskatāmību un bija pakļauta cenzūrai, kalpoja par pašaizsardzības mehānismu, un ne jau tāpēc, lai aizstāvētu skandālos iesaistītos priesterus, bet, lai nodrošinātu kaut minimālu kopienas autonomiju.
Tas, kas dikatatūrai pakļautās kopienās tika pieņemts un praktizēts pašaizsardzības nolūkos, radīja ieradumus, vēl jo vairāk – mentalitāti, kura nebūt nepazuda līdz ar komunisma krišanu. Tās sekas liek šķēršļus atbildīgai un caurskatāmai attieksmei pret seksuālo varmācību pret bērniem. Turklāt, šī mentalitāte ir kļuvusi par riska faktoru, jo iespējamajiem noziedzniekiem ļauj justies lielā drošībā, apzināties, ka viņi ir pasargāti, pateicoties apkārtējo klusēšanai.
Diktatūras laikos šāda mentalitāte tika attaisnota, taču tas nav nekas cits kā klerikālisms, uz kuru ir norādījuši pāvesti Benedikts XVI un Francisks. No vienas puses, Baznīcas izslēgšana, vai tās institucionālās klātbūtnes galēja ierobežošana dažādās darba sfērās ar bērniem praktiski izslēdza tādas vietas, kā skolas un internātus, kuros varētu notikt seksuālie pārkāpumi no Baznīcas ļaužu puses. No otras puses, tas radīja, vai pastiprināja tādus riska faktorus, kā garīdzniecības aizstāvība pret jebkādu varas kontroli, pateicoties noslēpumainībai, kas tika praktizēta pat acīmredzamas vainas gadījumos. Par dikatūtas mantojumu ir jāuzskata arī neuzticība valsts varas orgāniem. Demokrātiskos apstākļos šī neuzticība aizstāv noziedzniekus, aizšķērsojot, vai apgrūtinot sadarbību informācijas sniegšanā un garīdzniecības pārstāvju iespējamo noziegumu izmeklēšanā. Šādā situācijā daudz vieglāk ir darīt visu, lai aizstāvētu Baznīcas attēlu, nekā caurskatāmi rīkotos.
Pēc komunisma krišanas Centrāleiropas un Austrumeiropas zemes pārdzīvo sarežģītus transformācijas procesus, kuri skar arī dzīvesveidu un visu tikumisko un sociālo vērtību sfēru attiecībā uz seksualitāti, ģimeni, politiku utt. Citiem vārdiem runājot, var teikt, ka tikai līdz ar 1990. gadiem Centrāleiropas un Austrumeiropas sabiedrību sāka ietekmēt pārmaiņas, kuras ASV un citas Rietumu zemes piedzīvoja jau 1960. un 70. gados. Komunistisko režīmu laikā seksualitāte bija aizliegtais temats. Sociālistiskā morāle sevi pozicionēja ka progresīvu, tomēr “progress” šai jautājumā aprobežojās ar dažām lietām, kuru vidū, acīmredzot, vissimboliskākā bija neierobežota pieeja abortiem.
Amerikas Savienotajās Valstīs seksuālās vardarbības pret bērniem tematu no zinātniskā skatījuma sāka pētīt 1970. gadu otrajā pusē. Sabiedriskā doma seksuālajā vardarbībā pakāpeniski sāka redzēt sociālu problēmu, kura ir jārisina visā kopumā, kā arī parādību, kas aizvien vairāk tika uztverta kā ļoti nopietna, un kurai ir nepieciešama pastiprināta profilakse, kas neaprobežojas tikai ar krimināllikumu.
Komunistiskā bloka valstīs pastiprināta cilvēku uzmanība bija saistīta, drīzāk, ar tiekšanos pēc brīvības, demkrātijas, cilvēka tiesību ievērošanas pilsoniskajā un darba sfērās. Starp Rietumiem un sabiedrībām, kurās valdīja komunisti, izveidojās plaisa attieksmē pret neatliekamām prioritātēm. Tas nenozīmē, ka bērni Centrālajā un Austrumeiropā netika pakļauti seksuālai vardarbībai, vai dažādām pārkāpumu formām, taču šis jautājums neietilpa publisko debašu klāstā un netika uztverts kā sociāla problēma. Seksuālās vardarbības temats bija pilnībā apslēpts. No otras puses, vardarbība bija ierasta lieta, sākot jau ar pašām valstiskajām struktūrām. Tā tika piekopta ģimenēs, jo īpaši tādās, kur vecāki lietoja alkoholu, kurš, kā zināms, ir viens no faktoriem, kas paaugstina seksuālās vardarbības risku pret bērniem un citiem viegli ievainojamiem cilvēkiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka šādā situācijā seksuālā vardarbība pret bērniem kā prioritāra problēma netika izskatīta nedz sabiedrībā, nedz, diemžēl, arī dažās Baznīcās. Pat tur, kur šo problēmu apzinājās un risināja Baznīca, pret to izturējās tā, it kā tā vispirms būtu raksturīga Baznīcai, nevis sabiedrībai kopumā.
Šķiet, ka nevienā no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm seksuālā vardarbība pret bērniem netika pētīta kā sociāla problēma, tāpēc nav stratēģiju dažādiem profilakses veidiem, ko atbalstītu valsts, vai speciālas bērnu aizsardzības aģentūras. Viss izskatās tā, it kā par šo tematu izteiktos vienīgi krimināllikums. Tieši tāpēc Baznīca, kas cenšas izveidot drošu vidi un palīdzēt tiem, kuri cietuši delikātajā seksualitātes sfērā, var kļūt par drošu celmlauzi nepilngadīgo aizsardzībā un viņu tiesību apliecināšanā. Šī iespēja vēl nav zaudēta.
Politiskās izmaiņas uzsāka, vai paātrināja pārveidošanās procesu. Šai procesā dažādos veidos un dažādos laikos sāka iesaistīties atsevišķas Baznīcas. Krīze, ko izraisīja seksuālie pārkāpumi, īpaši skāra zemes ar katolisko vairākumu, kā tas ir redzams, piemēram, Polijā. Ja mēs neesam mācījušies no kļūdām, kas ir pieļautas citās Baznīcās līdz tam, kad zem masu mediju spiediena gaismā sāka nākt vesela virkne seksuālo noziegumu, tad mums vismaz ir jācenšas pārņemt labākā pieredze, kas ir citās zemēs un kas nes pozitīvus rezultātus, Baznīcu padarot par bērniem drošu vidi.
Patiešām, pēc komunisma krišanas pilsonisko sabiedrību un Baznīcu priekšā bija un joprojām ir milzīgi uzdevumi. Mums ir jārēķinās ar pārmaiņām un izaicinājumiem visās dzīves sfērās, ieskaitot tikumisko. Pārmaiņas notiek ļoti strauji un mēs tām neesam gatavi. Mūsu reģiona Baznīcas, kuras ir izgājušas no pagrīdes ar ļoti ierobežotiem cilvēkresursiem garīdzniecības jomā, ir saņēmušas palīdzību gan no kaimiņzemju, gan attālākām Baznīcas kopienām. Dažreiz misionāru kārtā ir pieteikušās strādāt personas ar cilvēciskā brieduma problēmām. Viņi, diemžēl, tika uzņemti, un pret viņiem netika pielietotas procedūras, kādas līdzīgās situācijās tika pielietotas citos kontinentos. Šķiet, mēs vēl maz ko esam mācījušies cits no cita. Konference Varšavā tika noorganizēta tieši tāpēc, lai tā palīdzētu apmainīties pieredzē un mācības padarītu efektīvākas un sistemātiskākas.
Tulkoja Inese Šteinerte
Jezuītu tēvs Adams Žaks veic Bērnu aizsardzības centra direktora pienākumus jezuītu vadītajā universitātē “Ignatium” Krakovā. Viņš koordinē arī Bērnu un jauniešu aizsardzībai veltīto nodaļu Polijas Bīskapu konferencē.
