Bjadžo Konte. Dzīve, kas veltīta nabadzīgajiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

Bjadžo Konte piedzima 1963. gada 16. septembrī labi situētā sicīliešu uzņēmēja ģimenē. Zēna gadus viņš pavadīja bezrūpībā, līdzīgi daudziem tiem saviem vienaudžiem, kuriem materiāli nekā netrūkst. Kad Bjadžo ir sasniedzis 20 gadu vecumu, Palermo viena pēc otras notiek mafijas izraisītas asiņainas sadursmes. Netaisnība, ar kādu ir jāsastopas katru dienu, morālo vērtību trūkums, jaunietim liek pārdzīvot milzīgu krīzi, jēgas zudumu, pamudina ieslēgties istabā un aizvērties sevī.

26 gadu vecumā, meklējot patiesu brīvību un mieru, viņš atstāj visu, kas tam pieder un dodas prom no tēva mājām, nolemjot savā dzimtajā pilsētā nekad vairs neatgriezties. Vēlāk viņš atzīstas, ka Palermo un tās sabiedrība viņu bija dziļi pievīlusi un ievainojusi. Ar vienīgo apģērbu, kas tam mugurā, Bjadžo iet meklēt patvērumu dabā. Apmēram gadu ilgi viņš klejo pa mežiem un kalniem, dzīvojot eremīta dzīvi un pārtiekot no tā, ko sniedz daba. Bjadžo atrod meklēto brīvību no materiālajām lietām un saprot, ka var dzīvot ar niecīgu mazumiņu, ka patiesā dzīves esence neslēpjas bagātībās, mantu krāšanā un patēriņā, bet harmonijā ar dabu, neraugoties uz to, ka arī šeit dažreiz nākas cīnīties par izdzīvošanu.

Kādu dienu klejotājs satiek ganu, kurš tam uztic savu ganāmpulku un uzdāvina suni. Saules apmirdzētajās un negaisa pārņemtajās dienās, kā arī zvaigžņotajās naktīs Bjadžo pamazām iemācās raudzīties debesīs un meklēt Dievu. Gana dēls vientuļniekam uzdāvina Hermaņa Heses grāmatu par svēto Asīzes Francisku. Bjadžo tas nozīmē veselu apgaismību. “Sāku aizvien vairāk just, ka Jēzus, taisnīgais vīrs, kurš par mums atdeva savu dzīvību, mani veda sev līdzi, lai es gūtu pieredzi, kas vēlāk pārvērta visu manu dzīvi,” vēlāk raksta Bjadžo Konte. “Klusumā un meditācijā es jutos aizvien brīvāks un miera piepildīts, man līdzi nekā nebija, bet tai pašā laikā jutos, it kā man piederētu viss,” viņš atminas. 

Kādu dienu, apmaldījies starp kalniem un ieputināts sniegā, Bjadžo riskē nosalt. Atkal viņu atrod gans un aizved uz Svētā Bernarda klosteri Korleonē, kur dzīvo brāļu kopiena saskaņā ar franciskāņu sākotnējo regulu. Bjadžo šeit iepazīst brāli Paolo, kurš tam stāsta par svēto Francisku un izklāsta motivāciju, kas tam lika dzīvot nabadzībā, pazemībā un lūgšanā.

Bjadžo Konte nolemj kājām veikt svētceļojumu no Sicīlijas līdz Asīzei. Ejot, viņš satiek ubagus, čigānus un visāda veida atstumtos. Cietošā cilvēce jau ceļā to tuvina svētajam Franciskam un viņa mācībai, un atklāj mīlestību pret tuvāko, īpaši pret tiem, kuri cieš un kuriem ir nepieciešama palīdzība. “Mazpamazām manā galvā sāka iezīmēties “misijas” projekts: veltīt savu dzīvi visnabadzīgākajiem no nabadzīgajiem,” vēlāk rakstīja Bjadžo.

Lūdzoties pie Asīzes nabaga kapa, no Sīcīlijas atceļojušajam svētceļniekam sākumā šķiet, ka ir jādodas uz Āfriku, vai Indiju, taču vēl pēc dažiem mirkļiem viņu pārņem sajūta, ka ir jāatgriežas pilsētā, kuru bija domājis atstāt uz visiem laikiem. “Jēzus gribēja, lai mana misija dzimst tieši Palermo ielās,” lasām brāļa Bjadžo atmiņu stāstā.

Tā, jaunā vīrieša ceļš aizved atpakaļ uz dzimto pilsētu, kur nebija būts trīs gadus. Atnācis, viņš paliek pie dzelzceļa stacijas, kur apmetušies bezpajumtnieki. Bjadžo dzīvo kopā ar viņiem, tos apkopj un ubago priekš viņiem ēdienu. Viņš dodas uz arhibīskapa kūriju, kur satiek kardinālu Pappalardo. Toreizējais Palermo diecēzes vadītājs izrāda pretimnākšanu un kādu dienu ierodas stacijā, lai kopā ar tur mītošajiem bezpajumtniekiem svinētu Svēto Misi uz stacijas kāpnēm. “Tas bija neaizmirstams brīdis, kas mani ļoti iedrošināja un visvairāk par visu, atvēra pilsētas acis pret daudzajiem nabadzīgajiem brāļiem un māsām, kuri dzīvo uz ielas, kurus neviens neatzīst, it kā tie būtu atkritumi,” savās izjūtās dalījās Bjadžo.

Taču, bezpajumtnieku kļuva aizvien vairāk. Palermo nabagiem pievienojās migranti no Āfrikas, un stacijas apkaimē visiem vairs nepietika vietas. Bjadžo iekārtojās kādā no pamestajiem graustiem un laika gaitā pāveidoja to par ērtu bezpajumtnieku patversmi. 1993. gadā šeit dzima “Cerības un žēlsirdības misija”. Daudzi no bijušajiem bezpajumtniekiem paši kļuva par misionāriem un sāka kalpot citiem dzīves atstumtajiem. 

Nākamajos gados Bjadžo, kurš vairākkārt praktizē bada streikus un veic tālus svētceļojumus kājām, lai aizkustinātu sabiedrības sirdsapziņu, pieredz dažādas veselības problēmas, līdz nonāk ratiņkrēslā mugurkaula deformācijas dēļ. Taču, 2014. gada 16. janvārī viņa kopiena paziņo, ka tās dibinātājs ir atsācis staigāt līdz šim neizskaidrojamas izdziedināšanās rezultātā, kas notikusi pēc nomazgāšanās ar Lurdas svētnīcas ūdeni.

Bjadžo Kontes dibinātā “Cerības un žēlsirdības misija”   šodien sastāv no trim struktūrām – no kopienas “Cerība un žēlsirdība”, “Sieviešu pieņemšanas centra” un no “Nabadzīgā cerības pilsētiņas”. Misijas ietvaros ir ierīkota kapela, kas saucas “Lūgšanu nams par visām tautām”. Tās iekšienē atrodas liela kartona laiva, kas simbolizē migrantu ceļojumu, kuri atstāj savu zemi, lai meklētu labāku nākotni. Misija aprūpē ap 600 cilvēku desmit Sicīlijas centros. To iemītnieki šeit paliek tik ilgi, kamēr atrod savu mājokli. Katrā no trim Palermo kopienām ir sava virtuve un ēdnīca, kur var saņemt trīs maltītes dienā. Produktus, tai skaitā tos, kas paliek pāri, misijai atvēl skolas, apvienības, veikali, pārtikas firmas un atsevišķi iedzīvotāji.

Brāļa Bjadžo dibinātā organizācija sniedz medicīnisko un juridisko palīdzību, palīdz integrēt vietējā kultūrā ieceļotājus, organizē pamatizglītības kursus, pavada invalīdus, kuri vēlas apmeklēt dievkalpojumus, vai veikt pastaigas. Pateicoties brīvprātīgajiem amatniekiem un profesionāļiem, misijas iemītniekiem tiek dota iespēja apgūt dažādus amatus. Bez tam, misijas kalpotāji aprūpē arī nespējniekus nabadzīgajos Palermo kvartālos. Šodien viņu palīdzību saņem ap 300 ģimeņu. Netrūkst arī nakts dežūru. No 1. novembra līdz 31. maijam katru vakaru septiņi brīvprātīgie kamperī apbraukā pilsētu, lai satiktu bezpajumtniekus un pasniegtu tiem siltu ēdienu un dzērienu.

Par misijas dibinātāja, brāļa Bjadžo aiziešanu, kuru pēdējos mēnešos nomocīja ļaundabīgs audzējs, vispirms skumst visa Sicīlijas nabadzīgo un atstumto ļaužu kopiena. Viņa dāsnās sirds, gaišzilo acu skatiena, labsirdīgā smaida pietrūks daudziem labas gribas cilvēkiem. Pašreizējais Palermo arhibīskaps Korado Lorefiče stāsta, ka Bjadžo nebija iedomājama pilsēta bez Dieva, jo tur, kur ir Dievs, viss sākas ar vismazākajiem. “Šodien mums ir vajadzīgi vismazākie, tādi, kuri spēj apskaut visus,” apgalvo Palermo arhidiecēzes vadītājs.