Īss ieskats Jeruzalemes Latīņu rita patriarhāta vēsturē
Inese Šteinerte - Vatikāns
Tā ir cieši savijusies ar vēl senāko un ne mazāk komplicēto Jeruzalemes pilsētas vēsturi. Pēc tam, kad 1270. gadā beidzās Krusta kari, Jeruzaleme līdz pat XIX gadsimta vidum gan ģeogrāfisku, gan politisku iemeslu dēļ dzīvoja zināmā izolācijā, lai arī kristiešu klātbūtne šeit nekad nebija pārtrūkusi. Līdz ar tvaikoņu izgudrošanu kļuva vieglāk ceļot uz Svēto Zemi no Eiropas. Jaffas ostā aizvien biežāk iegriezās kuģi ar “latīņiem”, kā visus eiropiešus tajā laikā sauca vietējie iedzīvotāji. “Latīņu” klātbūtne kopš Krusta kariem šeit saglabājās, pateicoties Mazo franciskāņu brāļu ordenim, kuram pāvests vēlāk uzticēja uzdevumu būt par svētvietu “kustodiem”, jeb sargiem. No šejienes ir cēlies arī “Svētās Zemes kustodijas” nosaukums.
Francija pamazām atguva protekcijas tiesības pār Svētās Zemes svētvietām un kristiešiem, kuri dzīvoja Osmaņu impērijas sastāvā. Šādas tiesības Francija jau XII gadsimtā bija saņēmusi no Bagdādes halifa Harūna Al Rašida, taču zaudēja tās pēc Franču Revolūcijas.
Līdzās latīņiem, arī Grieķu Pareizticīgo Baznīca nostiprināja savu klātbūtni svētvietās, kas bija aizsākusies pēc Konstantinopoles krišanas 1253. gadā. Savas prasības izvirzīja arī Krievijas impērija. XIX gadsimta laikā Grieķijas un Krievijas Pareizticīgo Baznīcas vienotiem spēkiem cīnījās pār Svētās Zemes kristīgo svētvietu pārvaldīšanu.
Palestīnas atvēršanos pret Rietumiem īpaši veicināja trīs XIX gadsimta notikumi. Pirmā bija Napoleona kampaņa Sīrijā 1799. gadā. Neraugoties uz militāro izgāšanos, tā sekmēja Eiropas lielvaru vēlmi pakļaut Palestīnu. Otrais notikums bija Ēģiptes ambiciozā vicekaraļa Mohammeda Ali iebrukums, kas šo reģionu pavēra Rietumu ietekmei. Radās iespēja nodibināt Kristīgās misionāru biedrības un izbeigt diskrimināciju pret tiem, kas nebija musulmaņi. Visbeidzot, trešais bija Krimas karš no 1853. līdz 56. gadam. Tas beidzās ar Parīzes vienošanos 1856. gadā un Krievijas sakāvi, atstājot neatrisinātu jautājumu par pretendēšanu uz svētvietām.
Jeruzalemē bija pirmais “episkopālais” sēdeklis kristīgās pasaules vēsturē. Tās pirmais bīskaps bija apustulis, svētais Jēkabs Jaunākais. Par patriarhāta sēdekli Jeruzaleme kļuva tikai 451. gadā kopā ar Konstantinopoli. Kopš tā laika Jeruzalemē cits pēc cita nomainījās daudzi patriarhi līdz pat Krusta karu perioda beigām (1099-1291), kad pretēji pāvesta Urbāna II gribai, krusta karotāji ievēlēja latīņu rita patriarhu gan grieķiem, gan latīņiem. Pāvests vēlējās, lai tiktu respektēta grieķu patriarha autoritāte. Patriarhālā sēdekļa latinizāciju latīņi uzskatīja par leģitīmu, taču grieķi, kuru patriarhs devās trimdā, to neatzina.
Pēc krusta karu beigām Jeruzalemē vairs nebija neviena patriarha. Ideju par senā patriarhāta restaurāciju sāka attīstīt Propaganda Fide kongregācija, kura kopš savas dibināšanas XVII gadsimtā lielu uzmanību veltīja Tuvajiem Austrumiem. Taču tās centienus nelabvēlīgi ietekmēja Franču Revolūcija un tās sekas Itālijā. Tikai XIX gadsimta sākumā Propaganda Fide sāka pielietot jaunas misionāras metodes ar reliģisko ordeņu darbību, vietējā klēra formāciju, skolu dibināšanu utt. Tas viss kļuva iespējams, pateicoties kristiešiem piešķirtajiem atvieglojumiem, sākumā no Ēģiptes autoritātēm un vēlāk no Osmaņu impērijas.
Propaganda Fide nolēma atjaunot Latīņu patriarhātu, redzot Krievijas Pareizticīgās Baznīcas un protestantu misionāru panākumus Svētajā Zemē. Diemžēl, franciskāņu un Francijas izrādītā pretošanās un pāvesta Gregora XVI pontifikāta vājums šo jautājumu lika atlikt uz vēlāku laiku. Projekts tika izskatīts, sākoties pāvesta Pija IX pontifikātam 1847. gadā. To īstenot ļāva labvēlīgu notikumu attīstība. Osmaņu impērija, vēloties atbrīvoties no Rietumvalstu iejaukšanās savās lietās, uz Romu nosūtīja sūtni Hebibu Effendi, kurš Svētajam Krēslam piedāvāja tiešu vienošanos par kristiešu protekciju. Pāvests Pijs IX labprāt deva savu piekrišanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam jau bija padomā plaši plāni attiecībā uz Svētās Zemes kristiešiem un Austrumu Baznīcām. Turklāt, arī viņš vēlējās nostiprināt Svētā Krēsla autonomiju iepretim Eiropas lielvarām.
Propaganda Fide kongregācija atsāka strādāt pie jautājumiem, kas saistīti ar Latīņu patriarhāta atjaunošanu. Dokumentus sagatavoja angļu kardināls Čārlzs Ektons (Charles Acton). Viņš uzskaitīja dažādus iemeslus latīņu rita diecēzes nodibināšanai Jeruzalemē un izcēla jautājumus, kas saistīti ar tās atjaunošanu, tādus, ka jaunā bīskapa tituls, diecēzes robežas, resursi utt. Pēc tam, ka Propaganda Fide definēja šos aspektus, pāvests ar Apustuliskās vēstules “Nulla celebrior” starpniecību 1847. gada 23. jūlijā pasaulei paziņoja par sekmīgu Jeruzalemes Latīņu patriarhāta restaurāciju. Tā paša gada 4. oktobrī viņš nominēja jauno patriarhu.
Patriarhs Džuzepe Valerga ir dzimis 1813. gadā pieticīgā ģimenē Loano pilsētā Itālijā. Viņš mācījās Albengas Garīgajā seminārā, vēlāk studēja Romā, kur ieguva doktora grādu tiesībās un teoloģijā, kā arī labas zināšanas vairākās Austrumzemju valodās. 1836. gadā viņš sāka strādāt jau daudzkārt pieminētajā Propaganda Fide. Šeit viņš izcēlās ar lielisku prasmi. Kļuvis par Alepo apustuliskā vikāra palīgu, no 1842. līdz 1847. gadam viņš kalpoja Mosulā, kur palīdzēja dominikāņiem atgriezties savā misijā. Valergas apustuliskā dedzība, viņa drosme situācijās, kuras vairākkārt varēja beigties ar nāvi, viņa akadēmiskais darbs, tajā skaitā kaldiešu-itāļu vārdnīcas sastādīšana, liecināja par parauga cienīgu misionāru. 1847. gadā 34 gadus vecais Džuzepe Valerga tika aicināts ierasties Romā, kur pāvests Pijs IX viņu konsakrēja par Jeruzalemes Latīņu patriarhu.
1848. gada janvārī jaunais patriarhs ieradās Jeruzalemē, kur tika pieņemts ar lielu entuziasmu. Viņš tūlīt ķērās pie vietējā klēra sagatavošanas, izstrādāja misiju tīklu Palestīnā un nodrošināja ekonomisko atbalstu no Eiropas. Saskaroties ar daudzām grūtībām, kas radās ar vietējām politiskajām un reliģiskajām autoritātēm, patriarhs Valerga vienmēr palika uzticīgs savai lomai. 10 gadus vēlāk Svētais Krēsls uzticēja viņam papildus pienākumus, nominējot viņu par apustulisko delegātu Sīrijā un Libānā. Tad “Pija IX labā roka”, kā viņu sauca laikabiedri, tika aicināts piedalīties Vatikāna I koncilā, lai atbalstītu pāvestu jautājumā par nemaldību. Koncilam beidzoties, patriarhs Džuzepe Valerga nomira no drudža, ar ko bija inficējies misijā. Uzzinot par viņa nāvi, pāvests Pijs IX izsaucās: “Valergu aizstāt nav iespējams!”
Viena no arhibīskapa Valergas iniciatīvām bija atjaunot Jeruzalemes Svētā Kapa bruņinieku ordeni. Ieradies Svētajā Zemē, viņš labi iepazina šo seno ordeni, kurš viņam bija uzticēts kā Latīņu patriarham. Beidzoties Krusta kariem, franciskāņi bija tie, kuri kalpoja pie Svētā Kapa un uzņēma svētceļniekus. Daži no tiem bija ieradušies Jeruzalemē, lai kļūtu par Kristus kapa bruņiniekiem. Ietērpšanu bruņinieku tērpā sākumā varēja izdarīt laju kārtas bruņinieks, bet vēlāk pāvests to uzticēja Svētās Zemes kustodiem – franciskāņiem, kuri paši bija pierādījuši, ka ir bezbailīgi svētceļnieki, nonākot šeit caur ekstremāliem pārbaudījumiem. Vēsturnieks Alfonss Duprons vēstī par “diezgan vientuļu ritu, ko Baznīca Austrumos pieņēma gandrīz pret pašas gribu, atzīstot dažu izolētu klejotāju panākumus, kuri bija izdzīvojuši Krusta karotāju kampaņās”.
Svētās Zemes kustods un viņa sekotāji bruņinieku ietērpšanas ceremoniju veica no 1500. līdz 1848. gadam, šajā laikā ietērpjot 1835 bruņiniekus. Patriarhs Valerga nekavējoties apzinājās šī senā ordeņa lietderību un deva tam jaunu uzdevumu, proti, materiāli un garīgi atbalstīt tikko atjaunoto Latīņu patriarhātu.
1868. gadā ar Apustulisko vēstuli “Cum multa sapienter” pāvests Pijs IX oficiāli atjaunoja Jeruzalemes Svētā Kapa Bruņinieku ordeni. Bija pagājuši 20 gadi, kopš to bija ieteicis patriarhs Valerga. Šis ilgais laiks liecina par piesardzību, ko atjaunošanas jautājumā izrādīja pāvests un Svētais Krēsls. Jeruzalemes Svētā Kapa Bruņinieku ordenis darbojas joprojām, ir uzticīgs savai misijai un turpina atbalstīt Svētās Zemes Latīņu patriarhāta klēru, semināru, reliģisko institūtu mājas, skolas un citas aktivitātes. Ordeņa piederīgie ir izkaisīti visā pasaulē un kopš 2014. gada 29. novembra tas ir pārstāvēts arī Latvijā.
Apskatu pēc Jeruzalemes Latīņu rita patriarhāta mājaslapā www.lpj.org pieejamās informācijas sagatavoja Inese Šteinerte
