Misionāriem un "apslēptajiem" japāņu kristiešiem veltīts projekts

Marija Milvija Morčano - Vatikāns

Projektā ar nosaukumu “Thesaurum Fidei” – “Ticības tēzaurs”, ietilpa starptautiska konference un izstāde, kas bija noorganizēta vairākās vietās. Šogad misionāru un apslēpto japāņu kristiešu piemiņas pasākumi no Lukas ir pārcelti uz Romu. Izstādi var aplūkot Pontifikālajā Urbāna universitātē, bet 19. februārī tā ceļos uz Pontifikālo Gregora universitāti.

24. janvārī Vatikāna Apustuliskās bibliotēkas Siksta salonā tika prezentēti Akti, kuros apkopoti itāļu, japāņu un amerikāņu pētnieku darbi par kristietības vēsturi Japānā. Tas ir biezs sējums, kas iedalīts vairākās nodaļās. Atklāšanas ceremonijā piedalījās arī Japānas vēstnieks pie Svētā Krēsla Akira Čiba, kurš teica: “Vēstures periods, kuram ir veltīts projekts “Ticības tēzaurs”, vienlaikus ir gan sāpīgs, gan fascinējošs, taču, visvairāk par visu tas ir nozīmīgs, jo paver vēstures aizkaru, liecinot par attiecībām starp divām zemēm, kas ģeogrāfijas un kultūras ziņā bija pretējas viena otrai, bet kuras šobrīd ir nonākušas pie stiprām draudzības saitēm un pie sadarbības taisnības, miera un dialoga labā.”

Projekts “Ticības tēzaurs” aizsākās, atzīmējot 400 gadus, kopš svētīgā Andželo Orsuči moceklības 2022. gadā un 450 gadus, kopš viņa dzimšanas 2023. gadā. Taču par iedvesmas avotu ir kalpojis pāvests Francisks, kurš vairākas reizes ir runājis par Japānas kristīgajiem mocekļiem, jo īpaši sava apustuliskā ceļojuma laikā 2019. gadā, apmeklējot viņu piemiņas vietu Nišizakas pakalnā Nagasaki.

Misiju vēsture tālajā Japānā sākās ar jezuīta Franciska Ksavera ierašanos Kagošimā 1549. gadā, taču īpaši, tai skaitā rakstīto liecību ziņā, izceļas svētīgā Andželo Orsuči darbība. Lukā, San Romano klosterī, glabājas viņa procesa akti un vēstules tuviniekiem. Tajās viņš aprakstīja ne tik daudz vietas, kurās pabija, bet vairāk vēstīja par kristiešiem, kuri bija spiesti dzīvot apslēpti un kurus viņš apmeklēja naktī, pārģērbies par tirgoni.

Misionārs tika atklāts un apcietināts 1618. gadā. Viņš tika iemests pavisam mazā kambarītī un pasniegtā ēdiena pietika vienīgi, lai uzturētu dzīvību, taču priesteris rakstīja: “Šajā cietumā esmu ļoti apmierināts”. 1622. gada 10. septembrī līdz ar biedriem viņam tika piespriests nāvessods, sadedzinot. Andželo Orsuči bija viens no 205 mocekļiem, kuri ietilpa svētīgā Alfonso Navareta mocekļu grupā. 1867. gadā, pēc pāvesta Pija IX vēlēšanās, notika viņu beatifikācija.

Iepazīstinot ar Aktiem, jeb vēstures pētnieku savāktajām liecībām, vairākkārt tika izcelta līdzība starp apslēpto kristiešu un pirmo kristiešu moceklību. Vajāšanas bija ļoti bargas un svētīgā Orsuči, kā arī Japānas kristiešu moceklība nebija tik daudz varonības, cik gribas žests atdarināt Kristu un visā pilnībā iekļauties Viņa ciešanās un nāvē. Šodien kristiešu procentuālais sastāvs Japānā ir tikai 0,01%. Pēc tam, kad 1639. gadā kristieši tika iznīdēti, kristīgā kopiena šeit atjaunojās tikai 1873. gadā, kad tika atcelts šoguna Tokugavas Jemitsu parakstītais Sakoku edikts par kristietības aizliegumu.

Aktu prezentācijas ceremonijā tika atgādināts par to, kā franču priesteris Žans Petižans nejauši atklāja Japānas apslēpto kristiešu eksistenci.  Atmetis gandrīz visas cerības par kristiešu kopienas saglabāšanos, viņš lūdzās pamestajā baznīcā, kad pēkšņi tajā ienāca trīs sievietes un pajautāja, kur ir Marijas statuja. Pārvarējis izbrīnu par to, ka japānietes zina Marijas vārdu, viņš tām sāka uzdot jautājumus par viņu ticību. “Mūsu sirds ir jūsu sirds”, atbildējušas sievietes, ar to norādot, ka viņiem ir kopīga ticība. Izrādījās, ka viņas pieder plašākai, taču pavisam nelielai kristiešu kopienai, kura visu šo laiku bija dzīvojusi apslēpti, mantojot ticību no paaudzes paaudzē.

Lukas arhibīskaps Paolo Džuljeti Vatikāna Radio pastāstīja par projekta “Ticības tēzaurs” nozīmi, atgādinot, ka arī tas ir radies pēc kādas tikšanās. Apmeklējot Nagasaki, lai atzīmētu tur 400 gadus, kopš Andželo Orsuči moceklības, viņš iepazinies ar japāņu vidi un apslēpto kristiešu vēsturi. Ir radusies vēlēšanās darīt to vairāk pazīstamu arī savā diecēzē un visā Itālijā. Tā radies izstādes, konferences un citu kultūras iniciatīvu projekts ar nosaukumu “Thesaurum Fidei”. “Baznīcā, kas iziet, drosmīgā misionāru-mocekļu un to kristiešu liecība, kuri paaudžu paaudzēs saglabāja ticības dārgmantu arī ļoti smagos apstākļos, patiešām kalpo par lielu stimulu. Baznīca būs misionāra, ja lielā godā turēs ticības dārgmantu savā un visas pasaules dzīvē,” teica Lukas arhibīskaps.

Uz jautājumu par to, cik liela loma pieder Japānas apslēptajai kristiešu kopienai universālās Baznīcas mērogā, arhibīskaps Džuljeti norāda, ka tā kalpo, lai izceltu laju devumu ticības tālāknodošanā ģimenes ietvaros, kā arī plašākā sabiedrībā. Bez tam, tā apliecina, ka nav tādu apstākļu, kas liegtu būt par kristiešiem, vēl jo vairāk, dažreiz tieši vissmagākajos apstākļos izpaužas vislielākās varonības un uzticības Kristum piemēri.

Noslēgumā arhibīskaps Džuljeti pakavējas pie svētīgā Andželo Orsuči personības. Viņš bija dižciltīgu Lukas iedzīvotāju atvase, kurš nolēma kļūt par dominikāņu mūku. Caur Spāniju Orsuči devās vispirms uz Filipīnām, vēlāk uz Japānu. Ar vēstuļu starpniecību, jo īpaši tām, kas rakstītas ieslodzījumā, misionārs atstāja liecību par to, cik šis lēmums bija svarīgs, lai piešķirtu jēgu viņa paša dzīvei. Svētīgais runāja par vēlēšanos atdot savu dzīvību, lai identificētos ar Kristu.

 “Vai šodien vēl ir iespējams vēlēties moceklību? No kā sastāv moceklība mūsdienās?” jautā arhibīskaps Džuljeti. Viņš aicina neaizmirst, ka arī šodien ir daudz mocekļu: “Arī mūsu dienās mocekļu skaits nav mazāks par tiem, kuri XVII gadsimtā bija Japānā. Daudzviet pasaulē visu konfesiju kristieši turpina būt diskriminēti, vajāti, pat nogalināti un baznīcas izpostītas. Tātad, šīs lietas neattiecas tikai uz pagātni, bet pastāv arī šodien. Mums nevajadzētu aizmirst, ka arī sekularizētajās sabiedrībās ticības apliecināšana dažreiz kļūst par iemeslu diskriminācijai, tāpēc arī šodien moceklība pieder pie mūsu pieredzes, varbūt ne tik nežēlīgas, kā tolaik, bet neapšaubāmi, ka par to vienmēr ir jāmaksā sava cena.”

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte