Kardināls Dzupi: "Rast atbildes ejot, nevis meklēt tās gatavās programmās!"

Alessandro Di Bussolo - Vatikāns

Līdzīgu skatījumu uz Baznīcas nākotni savā grāmatā “Pieci jautājumi, kas saviļņo Baznīcu”, piedāvā Itālijas televīzijas RAI Tg1 žurnālists, Vatikāna notikumu atspoguļotājs Ignacio Ingrao. Piedaloties grāmatas prezentācijā Boloņas Biržas bibliotēkas zālē “Salaborsa”, kardināls Dzupi atzīmēja, ka šodien ir nepieciešams uzdot jautājumu: “Ar ko mēs runājam, kāds ir mūsdienu cilvēks?” Kardināls uzsvēra, ka starp procesiem un gatavām programmām pastāv būtiska atšķirība, jo nav iespējams gūt tūlītēju atbildi. Tā ir jāmeklē, “ejot kopā ar cilvēkiem, tos uzklausot. Pie tam, vienmēr, var gadīties kaut kas negaidīts...”.

Itālijas Bīskapu konferences prezidents norādīja, ka “programmas nelīdz, lai ieviestu skaidrību, jo to mums jau dod Evaņģēlijs. Savukārt, “uzsākt procesus, nozīmē, ka mūsu rīcībā nav atbildes, ko pielietot. Tā ir rodama tikai ceļā.” Kardināls Dzupi grāmatas prezentācijas ceremonijā atzīmēja, ka pāvests Francisks nebaidās rast atbildes darbības gaitā. “Šie pūliņi palīdzēs Baznīcai nevis nomaldīties, bet gan atrast sevi,” apliecināja kardināls. Viņš izteica vērojumu, ka daudz kur pastāv dezorientācija un grūtības, ne tikai Baznīcā vien. Tāpēc primāts, koleģialitāte un sinodalitāte ir trīs elementi, kuri ir jāuztver kopā.

Kādi tad ir “Pieci jautājumi, kas satrauc Baznīcu”? Grāmatas autors Ignacio Ingrao cenšas atbildēt uz viņaprāt, aktuālākajiem jautājumiem, kas skar tos, kuri ““dzīvo Baznīcas iekšienē” un sadarbojas ar Baznīcu, gan arī tos, kuri joprojām vēlas palikt malā, iespējams, senas un neizdziedētas nesapratnes dēļ”. Tātad, pirmais jautājums skan sekojoši: “Vai, neraugoties uz labajiem nodomiem, Baznīca runā tikai uz dažiem, bet ne visiem?” Otrais jautājums: “Eiropā un Ziemeļamerikā ticības prakse acīmredzami mazinās, tajā pašā laikā Latīņameriku un Āfriku ir pārņēmušas jaunās pentekostālās kopienas. Kas uzņemsies par to atbildību?” Trešais jautājums: “Vai atvērtība pret lajiem un pret sievietēm ir īsta, vai tikai izrādīšanās pēc?” Ceturtais jautājums: “Vai Baznīca spēj atbildēt uz jaunajiem izaicinājumiem, ko uzdod progress un zinātne, to skaitā uz tādiem, kā “dzīvības sākums un beigas”, “vecu ļaužu aprūpe”, “medicīnas jaunās robežas”, “gendera jautājums”?” Visbeidzot, piektais jautājums: “Ar ko beigsies pāvesta Franciska uzsāktās reformas?”

Tie ir jautājumi, kas žurnālista Ignacio Ingrao skatījumā, ir svarīgi Baznīcas nākotnei. “Klusēšana būtu vissliktākā atbilde,” viņš saka, piebilstot, ka “kristīgā pieredze šodien paliek tikpat fascinējoša, kā vakar, taču tai ir jāļauj sevi provocēt tagadnes izaicinājumiem.” Vatikānists atzīmē, ka pāvesta Franciska pontifikāta 10 gadi Baznīcu ir virzījuši uz priekšu, uz iziešanu pretim ģeogrāfiskajām un eksistences perifērijām, darot to par lauka slimnīcu, kas ir gatava pieņemt visu cilvēku jautājumus. Taču, atbildes, daudzas no kurām ir savāktas sinodālajā ceļā un tā sagatavošanas posmā, liek viļņoties kristīgajai kopienai un institūciju vadītājiem.

Grāmata ir iznākusi Sinodes par sinodalitāti pirmās asamblejas beigās, kurā pirmoreiz vēsturē ar balss tiesībām piedalījās sievietes.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte