Arhibīskaps Pecci: "Mainīt sirdi, lai kļūtu par miera kaldinātājiem!"
Arhibīskaps Paolo Pecci
Ne vienmēr kāda notikuma gadskārtas atcere nes kaut ko jaunu, bieži vien aprobežojamies ar atmiņām, taču šis notikums nekādi neatspoguļojas uz mūsu dienām. Savukārt, tad, kad notikums, kura sākumu atceramies, turpinās joprojām, tas iegūst akūtu raksturu. Nezinu, kādas jūtas valdīja Eiropas ļaužu sirdīs otrajā gadadienā, kopš I vai II Pasaules kara sākuma, taču, tas, ko redzu un jūtu šeit, Krievijā, apritot diviem gadiem, kopš tās 2022. gada 24. februāra dienas, ir līdz šim neatbildētais jautājums ar Svētajos Rakstos izteiktā jautājuma piegaršu, proti, “Cik ilgi vēl?”
Katoliskā kopiena Krievijā sastāv no daudzām tautībām un kultūrām. Tas nozīmē, ka uz minēto jautājumu atbilde ir jāsniedz, ievērojot, vismaz mūsu kopienās, ne tikai krievu un ukraiņu, bet arī baltkrievu, poļu, lietuviešu sadzīvi. Un nosauktās tautības pārstāv tikai kaimiņos esošās zemes vien! Personīgi es atvēlu daudz vietas dialogam par šo sāpīgo ievainojumu tad, kad dodos pastorālajās vizītēs uz draudzēm. Pirmajos mēnešos pēc konflikta sākuma esam ievērojuši naida pieaugumu, grūtības piedot, neiecietību, dusmas un grūtības atsākt no jauna. Vēlāk sāka izplatīties zināma pasivitāte, grūtības pieņemt nākotnes plānus, noguruma sajūta. Mūsu ieguldījums bija sludināt piedošanu un nekad neaizvērties pret dialogu un tikšanos ar otru, jo, kamēr tiekamies un runājam, vienmēr varam, un ja Dievs grib, rodam risinājuma ceļus.
Šodien domāju, ka tas, ko varam piedāvāt, ir pazemīgā pārliecība atrasties šajā situācijā, šajos apstākļos, lai tādējādi nestu cerības sēklu visiem. Jo, ja zināmā situācijā ar ticību “atrodamies” Jēzū Kristū, tad esam uzcēluši māju, kurā ir skaisti dzīvot, kā man to gadījās redzēt trapistu māsu klosterī Azerā, Sīrijā. Paliekot vienkārši uz vietas, viņas kļuva par cerības avotu citiem, lai veidotu miera, dialoga, aktīvas tuvākmīlestības oāzes starp cilvēkiem, tai skaitā dažādu etnisko grupu un reliģiju piederīgajiem.
Laikā pirms Ziemassvētkiem man par garīgo pavadoni kalpoja psihiatra Borgnas grāmata, jo īpaši viens citāts, kas ir aizgūts no Hetijas Hillesumas dienasgrāmatas. Es tajā saskatu līdzību ar situāciju, kurā dzīvojam šodien un domāju, ka tas var kalpot par labu palīgu, lai spētu izšķirties “palikt, lai nestu cerību”. Šis citāts skan sekojoši: “Dzīve ir skaista un cildena lieta, vēlāk mums būs jāceļ pilnīgi jauna pasaule. Pret katru jaunu noziegumu, vai šausmām mums ir jāpretojas ar to mīlestības un labestības daļiņu, kura ir jāspēj izkarot pašiem sevī. Mēs varam ciest, taču nedrīkstam padoties”.
Skats uz nākotni mainās līdz ar pārsteigumu par nelielo mīlestības un labestības daļiņu, kas kļūst arvien lielāka un lielāka mūsu sirdīs. Ja nemainās sirds, tad grūti būs mainīt pasauli. Patiešām, cilvēka sirds ir pasaule, kas gūst apziņu par sevi. Brīnišķīgas ir ziemeļu debesis, Kaukāza kalni un ielejas, bezgalīgie Sibīrijas līdzenumi. Taču, apziņu par savu pastāvēšanu manā sirdī gūst arī bēgļu, migrantu, kara upuru, vides piesārņojuma, noziegumu un briesmu esamība. Tā manu sirdi ievaino un neļauj tai palikt vienaldzīgai…
Šādā veidā kļūsim par “miera kaldinātājiem”, taču tas būs dievišķs miers, vienīgais iespējamais miers – tas, kurš nāk no augšāmcēlušā Kristus. Šis miers nav pasaulīgais miers. Šīs pasaules vareno traģēdija slēpjas viņu cilvēcības pazaudēšanā un centienos par visām varītēm “uzspiest” pasaulīgo mieru, šīszemes mieru tā daudzajos un arvien izsmalcinātākajos, briesmīgajos variantos, kas nepārstāj palikt traģiski un skumji, jo tie pazīst tikai uzvarētājus un uzvarētos, pazemotos un apspiestos. Vienīgā iespējamā atbilde pret noziegumiem un šausmām, kas, diemžēl, arvien vairāk pavada mūsu dzīvi, ir Lieldienu atbilde: upurēšanās, krusta, augšāmcelšanās, skaistuma, žēlsirdības un miera noslēpums.
Tekstu tulkoja Inese Šteinerte
