Nākamo svētīgo vidū – nacisma un komunisma režīma upuri
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Mocekļu vidū ir vācu priesteris Makss Jozefs Mecgers, kuru nacisti nogalināja 1944. gada 17. aprīlī Vācijā. Viņš darbojās miera un ekumeniskajās kustībās, 1917. gadā nodibināja Baltā Krusta Universālā Miera līgu, bet pēc 10 gadiem piedalījās kā katoļu novērotājs Losannas asamblejā, kas bija sākums Baznīcu Ekumeniskajai padomei. Iestājoties nacisma režīmam, priesteris nebaidījās atklāti vērsties pret Hitleru. Pirmo reizi viņu arestēja 1939. gadā un otro – 1943. gadā. Notiesāts uz nāvi, 1944. gada 17. aprīlī Brandenburgas-Gērdenas cietumā viņš tika giljotinēts. Garīgais gans apzinājās, ka iestāšanās miera un ekumenisma labā, kā arī stāšanās pret nacisma režīmu Kristus vārdā, viņam var maksāt dzīvību.
Par svētīgām drīz tiks pasludinātas arī 15 klostermāsas, kuras 1945. gadā nogalināja padomju režīms. Vācu izcelsmes māsa Kristofora Klomfasa un citas 14 māsas bija Svētās Katrīnas – Jaunavas un Mocekles kongregācijas locekles, kuras kalpoja Austrumprūsijā laikā, kad tur iebruka Sarkanā armija. Padomju karavīru visādi spīdzinātas, viņas nomira 1945. gadā no janvāra līdz novembrim Krievijas koncentrācijas nometnēs. Par apliecinājumu savam nežēlīgajam nicinājumam pret kristīgo reliģiju, viņu spīdzinātāji bieži vien sagrieza un saplēsa māsu reliģiskos tērpus.
Nākamo svētīgo vidū ir arī 17. gadsimta Antiohijas maronītu patriarhs Stefans II, 19. gadsimta spāņu priesteris Hozē Torress Padilja un franču priesteris Kamils Kosta de Boregārs, kurš dzīvoja arī 19. gadsimtā. Viņš tiek saukts par “bāreņu tēvu”, jo Šamberī nodibināja bāreņu namu.
Kas attiecas uz iepriekš minēto patriarhu, libāniešu izcelsmes Baznīcas gans no 1670. līdz 1704. gadam bija Antiohijas maronītu 57. patriarhs. Viņš nomira ar svētuma slavu. Viņa valdīšanas laikā tika uzceltas 27 baznīcas, konsekrēti 14 bīskapi un ordinēti daudzi priesteri. Stefans II bija erudīts vīrs, gudrs jauniešu audzinātājs. Viņš darbojās ekumeniskā dialoga starp Austrumiem un Rietumiem veicināšanas labā. Bez tam viņš reformēja maronītu klosterdzīvi pēc latīņu Baznīcas reliģisko ordeņu parauga.
Franču tautības priesteris Kamils Kosta de Boregārs piedzima dižciltīgā ģimenē 1841. gadā Šamberī. Agrā jaunībā viņš zaudēja ticību, bet atgriezās 22 gadu vecumā. Pēc studijām Franču seminārā, Romā, jaunais priesteris nolēma sevi veltīt Savojas strādniekiem. Pēc tam viņa dzimto pilsētu piemeklēja holēras slimnība. Priesteris de Boregārs uzņēmās rūpes par bērniem bāreņiem – vispirms pie sevis, pēc tam Lebokāžas bērnunamā. Ne velti viņu dēvēja par “bāreņu tēvu”. Bērnunams saleziāņu kongregācijas locekļus vadībā joprojām turpina savu darbu.
Baznīcai drīzumā būs ne tikai 19 pieminētie svētīgie, bet arī 7 godājamie: sīru-malabariešu arhibīskaps Gīvargess Toms Panikaruvītils Mar Ivanoiss, kurš 20. gadsimtā bija ekumenisma aizsācējs Indijā un kļuva par pirmo katoļu Baznīcas sīru-malankariešu bīskapu; brazīliešu priesteris Liberio Rodrigezs Moreia, kurš veltīja savu dzīvi slimajiem un trūcīgajiem, bija nenogurstošs Euharistijas adorētājs un smagos dzīves pārbaudījumus izdzīvoja dziļi kristīgā garā; horvāts Antonijs Tomičics, kurš komunistiskā režīma vajāšanu gados nekad nenovilka savu kapucīnu tērpu, tādējādi izpelnoties apsmieklu un naidīgo izturēšanos; laje un ģimenes māte Magdalēna Freskobaldi Kaponi, kura nodibināja Svētā Pāvila no Krusta pasionistu māsu kongregāciju; Svētās Rozes no Limas dominikāņu māsu kongregācijas dibinātāja Marija Alfinda, kura piedzima 19. gadsimta vidū Masačūsetas protestantu ģimenē, bet Eiropā kopā ar savu vīru pārgāja katoļticībā, ar kuru alkoholisma dēļ gan pašķīrās un pati vēlāk veltīja sevi kalpošanai Kristum vēža slimnieku vidū; 1940. gadā mirusī itāļu tautības laje Andželīna Pirini un franciskāņu terciāre Elizabete Jakobuči, kura dzīvoja 19. un 20. gadsimta mijā, bija izcila askēte un žēlsirdības apustulāta veicēja bāreņu un veco ļaužu vidū.
