Paleokristiešu laika sieviešu devums konsakrētās dzīves attīstībā. I daļa
Kristīne Šenka, CSJ
“Kad biju jauna klostermāsa, ļoti vēlējos uzzināt, kādas bija mūsu ticības māsas senatnē. Lai arī aizrautīgi lasīju Svēto Rakstu tekstus, man bija grūti tajos iedomāties sevi, jo mūsu lekcionārija teksti vēstī gandrīz vienīgi par kristīgās senatnes vīriešiem,” apskata ievadā raksta māsa Kristīne. Viņa atzīmē, ka Jēzus mācekles, izņemot Jaunavu Mariju, tikpat kā neparādās. Kad māsa sāka studēt teoloģijas maģistratūrā, viņa cītīgi vāca jebkuru viņas rīcībā nonākušo informāciju par pirmajām kristietēm. Iepazīstināsim ar māsas Kristīnes Šenkas apkopoto materiālu par sieviešu reliģisko kopienu vēstures saknēm arī mūsu lasītāju un klausītāju auditoriju.
Vispirms tiek aplūkota kristietības izplatīšanās. “Jēzus kustība” izplatās ļoti strauji visā Romas impērijā, daļēji pateicoties atraitņu un sieviešu, kas vadīja mājas baznīcas, devumam. Tās izaugsmi sekmēja arī bagātu kristīgo sieviešu, tādu, kā Marija no Magdalas un Joanna (sal. Lk 8,1-3), Lidija (sal. Apd 16,11-40), Fēbe (sal. Rm 16,1-2), IV gadsimta diakonese Olimpija un citu finansiālais atbalsts. Ne velti pāvests Benedikts XVI 2007. gada 14. februāra Vispārējā audiencē ir teicis, ka “kristietības vēsture attīstītos citādi, ja nebūtu daudzu sieviešu dāsnā atbalsta”. Pāvests Benedikts apgalvoja, ka “pirmatnējās Baznīcas vidē sievietēm bija daudz lielāka nozīme par otrās šķiras nozīmi”.
Pazīstamais agrīnās Baznīcas kritiķis Celss nebija lielās domās par sieviešu veikto evaņģelizāciju. Tomēr, pašam negribot, viņš ir atstājis pierādījumus par sieviešu iniciatīvu pirmatnējā kristietības kopienā, apgalvojot, ka kristieši pārliecināja vīriešus “atstāt tēvu un skolotājus, un kopā ar sievietēm un bērniem iet uz ādu un vilnas apstrādes darbnīcām”. Celsa kritika sakrīt ar citiem pirmajos kristietības gadsimtos rodamo tekstu apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem evaņģelizācija notika no cilvēka uz cilvēku, no mājas uz māju, no sievietēm uz sievietēm, bērniem, brīvcilvēkiem un vergiem. Celsa kritika mums vēstī, ka kristīgās sievietes un nedaudzi vīrieši uzņēmās iniciatīvu ārpus patriarhālās sabiedrības likumiem, lai tālāk izplatītu savu ticību Kristum.
Laikā no I līdz IV gadsimtam Romas sabiedrībā var vērot trīs nozīmīgas inovācijas, kuras attiecas uz kristīgajām sievietēm un uz viņu kā evaņģelizētāju un audzinātāju veikumu. Vispirms ir jāmin brīvība izvēlēties neprecētas sievietes dzīvi ap IV gadsimtu un atteikties no obligātā pienākuma iziet pie vīra. Par otru inovāciju jāuzskata tas, ka atraitnes un kristīgās jaunavas paglāba, socializēja, kristīja un izglītoja tūkstošiem bāreņu, kuri, pretējā gadījumā, aizietu bojā, vai tiktu pakļauti prostitūcijai. Trešā inovācija – Romas sabiedrības pakāpeniska pāreja no pagānu kultūras uz kristīgo kultūru, kas lielā mērā notika, pateicoties sieviešu savstarpējai sadarbībai un viņu evaņģelizējošajām aktivitātēm.
Sieviešu reliģiskās dzīves elementi iezīmējās ne tikai pirmajās kristīgo atraitņu kopienās, bet arī dažu sieviešu izvēlē dzīvot neprecētām, kā to izdarīja, piemēram, četras Filipa meitas, kuras bija pravietes (Apd 21,9) un Mazāzijas sieviešu kopienas, par kurām vēstīts Teklas darbos. Šo kopienu sievietes ne tikai rūpējās par bāreņiem un nabadzīgajām atraitnēm, bet pravietoja arī pirmajās agrīnās Baznīcas sanāksmēs (sal. 1 Kor 11; Apd 21,8-19). Viņu autoritātes praktizēšana mājas kontekstā, pretēji tā laika kultūrai, ir viena no kristietības straujās izplatīšanās atslēgām, par kurām, diemžēl, bieži tiek noklusēts. Sieviešu plašais sociālais tīkls, viņu misionārā autoritāte un pravietiskā vadība palīdzēja ieviest lielas izmaiņas Romas impērijas sejā.
Šajā apskata daļā māsa Kristīne Šenka lielā mērā ir izmantojusi tekstu no savas grāmatas “Krispīna un viņas māsas: sievietes un autoritāte pirmkristiešu laikā” (“Crispina and Her Sisters: Women and Authority in Early Christianity”, Fortress Press, 2017). Nākamajā reizē kopā ar viņu aplūkosim vēsturiskās liecības, kas ir rodamas attēlos uz sarkofāgiem, kas izveidoti laikā no III līdz V gadsimtam.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
