Paleokristiešu laika sieviešu devums konsakrētās dzīves attīstībā. II daļa

Kristīne Šenka, CSJ

“Tā kā vēstures lielākā daļa balstās uz vīriešu sastādītu dokumentāciju, tad ticamu vēsturisku datu meklējumi par pirmajām kristietēm kļūst par īstu izaicinājumu,” atzīmē māsa no Klīvlendas. Viņa piebilst, ka kristietība galvenokārt balstās uz rakstīto vārdu. Doktore Dženeta Tulloha rakstā, kas publicēts 2004. gadā, apgalvo, ka informācija, kas savākta, pētot vizuālus artefaktus, tādus, kā freskas, zīmējumus un ciļņus uz sarkofāgiem, līdz šim ir uzticēta gandrīz vienīgi mākslas vēsturniekiem un arheologiem. Neraugoties uz to, ka daudzas sievietes-mecenātes finansiāli atbalstīja pirmo gadsimtu Baznīcas vīriešus, viņu klātbūtne literatūras avotos tiek maz pieminēta. Tomēr, pirms neilga laika pētnieki ir sapratuši, ka arheoloģija ir svarīgs izziņas avots par sievietēm agrīnajā Baznīcā.

Pirmajos četros kristīgās vēstures gadsimtos un daļēji līdz pat mūsu dienām, Baznīcas vīri ir attaisnojuši sievietes autoritātes ierobežojumu, atsaucoties uz apustuļa Pāvila pirmo vēstuli Timotejam, saskaņā ar kuru sievietei bija jāklusē sanāksmēs un tā nedrīkstēja ne mācīt, ne diktēt noteikumus vīrietim (2,12). Un tomēr, kristīgo apbedījumu mākslā laikā no III gadsimta beigām līdz V gadsimtam sievietes tiek attēlotas kā skolotājas un sludinātājas. Gan kristīgajiem romiešiem, gan pagāniem, sarkofāgs nenozīmēja tikai kasti, kurā tika novietots zārks, bet gan pieminekli, kas ir piesātināts ar dziļu nozīmi.

Romiešu apbedījumu mākslas mērķis bija uzskatāmā veidā liecināt par mirušā cilvēka identitāti un atcerēties tā vērtības un tikumus. Tikai labi nodrošināti ļaudis varēja atļauties tik dārgu pieminekli. Svarīgs process bija tā projektēšana un īstenošana, proti, tas, kā konkrētā persona vēlējās, lai viņu atcerētos pēc nāves. Uz sarkofāga būt attēlotam ar pergamentu un kapsu (capsa), jeb futrāli pergamentu glabāšanai, vai arī ar kodeksu (codex), jeb grāmatu, liecināja par mirušā izglītību, statusu un labklājību dzīves laikā.

Gan kristīgie vīrieši, gan sievietes tika attēloti un idealizēti kā cilvēki ar zināmu statusu, autoritāti, erudīciju un dievbijību. Ja par aizgājēju tika vēstīts ar pergamentu, vai kapsu, ko rotāja Svēto Rakstu attēli, tas norādīja uz viņu zināšanām jūdu un kristiešu Rakstos.

“Trīs gadu laikā esmu izanalizējusi 2119 attēlus un aprakstus uz sarkofāgiem un sarkofāgu fragmentiem, kas datēti ar laiku no III līdz V gadsimtam,” stāsta māsa Kristīne. No padziļinātas ikonografisko motīvu izpētes izriet, ka daudzas pirmo kristietības gadsimtu sievietes tiek attēlotas kā cilvēki ar zināmu sociālo statusu, kā arī ar ietekmi un autoritāti savā kopienā.

Daudzos ciļņos uz sarkofāgiem sievietes ir attēlotas Bībeles scēnu vidū, ar oratorisku žestu, vai pergamenta rulli, vai grāmatu rokās. Tas uzskatāmi liecina, ka IV gadsimtā sievietes nepiekrita rīkojumam palikt klusumā. “Tas liek domāt par jaunas sieviešu identitātes, proti, par Svēto Rakstu zinātājas un skolotājas, parādīšanos,” raksta māsa Kristīne Šenka. Viņa norāda uz otru interesantu liecību, proti, uz to, ka viņu figūras ir attēlotas līdzās apustuļu, visbiežāk, Pētera un Pāvila figūrām, iespējams, lai izceltu viņu reliģisko autoritāti.

Paleokristīgā ikonogrāfija vēstī, ka kristīgās sievietes bija izglītotas, dievbijīgas un labi nodrošinātas. Daudzie sarkofāgi, kuros tiek attēlotas tikai sievietes vien, nozīmē, ka runa ir par neprecētām sievietēm, vai atraitnēm, par kurām tika vēstīts apskata pirmajā daļā. Ievērojot to, ka daudzas no šīm sievietēm ir redzamas ar pergamentu un sprediķošanas attieksmi Bībeles scēnas vidū, var secināt, ka viņas izcēlās ar erudīciju Svētajos Rakstos un vēlējās būt attēlotas kā sievietes, kuras uzticējās Dieva pestījošajai varai un bija ekspertes Jēzus dzīves un Viņa paveikto brīnumu notikumos. Bez tam, viņu kopienas tās idealizēja kā zinošas personas, kurām piemīt autoritāte, vismaz tāda, ka tās var sludināt un mācīt Rakstus.

 “Ir apsveicami, turpina māsa Kristīne, “ka nākamo gadsimtu “Baznīcas mātes”, tādas, kā Marcella, Paula, Melānija Vecākā un Proba, apbrīnoja šos paleokristiešu laika sieviešu piemērus, kuri tām deva iedvesmu mīlēt un studēt Svētos Rakstus”. Literatūras avoti par “Baznīcas mātēm” saskan ar arheoloģiskajiem atradumiem un apliecina to, ko teorētiski jau ir pieminējuši mūslaiku pētnieki, ieskaitot pāvestu Benediktu XVI, proti, ka pirmajos kristietības gadsimtos sievietēm bija daudz lielāka ietekme, nekā tas visā visumā tiek atzīts.

Kamēr rakstiskajos dokumentos dominē vīriešu dzimuma figūras, arheoloģija rāda, cik liela ekleziālā autoritāte savās kopienās piederēja sievietēm. “Kā redzēsim turpmāk,” sola māsa Kristīne, “sievietes, kuras pulcējās ap mūsu “Baznīcas mātēm”, laika gaitā veidoja pašas pirmās reliģisko māsu kopienas. Trešajā apskata daļā Svētā Jāzepa kongregācijas māsa runās par IV gadsimta sievietēm, kuras dibināja klosterus, liekot pamatu sieviešu konsakrētajai dzīvei.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte