Paleokristiešu laika sieviešu devums konsakrētās dzīves attīstībā. III daļa

Kristīne Šenka, CSJ

IV gadsimts sākas ar nežēlīgām kristiešu vajāšanām, īpaši Austrumos. Taču, 324. gadā Romas imperatora tronī kāpj kristietību pieņēmušais Konstantīns. Baznīca šajā laikā pieredz vēl nebijušu laicīgo varu un ietekmi, pateicoties viņa, kā arī viņa dēlu un mātes Helēnas labvēlībai. Baznīcas vīri saņem bagātīgas dāvanas no kristīgajām aristokrātēm, tādām, kā Olimpija, Melānija Vecākā, Melānija Jaunākā un Paula. Kristīgās kopienas, kuras līdz tam pulcējās tikai mājas apstākļos, nu var sanākt kopā nozīmīgās un krāšņās publiskās telpās. Šīs izmaiņas saasina spriedzi attiecībā uz kristīgo sieviešu publisko kalpojumu.

Kā mainās sievietes loma Baznīcā? IV gadsimtā parādās bīstama tendence sievietes darbību Baznīcā pielīdzināt herēzei, neraugoties uz to, ka šajā laikā gan kristīgās sievietes, gan arī vīrieši, tiek pakļauti visdažādākajām interpretācijām, līdz pat viņu nodēvēšanai par herētiķiem. Taču, tieši sievietes visvairāk riskē tikt kvalificētas kā herētiķes un turētas aizdomās par saistību ar ļauno garu, jo sevišķi, kad tās uzņemas skolotāju lomu. Tāds ir ekleziālais konteksts, kurā dzīvo un savu ticību apliecina IV gadsimta “Baznīcas mātes”. Turpinājumā māsa Kristīne ielūkojas viņu dzīves hronoloģijā un veidā, kādā viņas un viņu kopienas īsteno agrīnās Baznīcas ekleziālo autoritāti.

Rakstītās liecības par IV gadsimta sievietēm – Marcellu, Paulu, Makrinu, Melāniju Vecāko un Olimpiju, mūs ir sasniegušas, pateicoties, galvenokārt, tādiem erudītiem Baznīcas vīriem, kā Hieronīms, Gregorijs no Nisas, Paladijs un Jānis Hrizostoms. Ir arī divi teksti, ko uzrakstījušas sievietes Proba un Egērija. Izmantojot Romā iemīļoto Virgīlija poētisko sacerējumu valodu, Proba atstāsta kristietības vēsturi, lai evaņģelizētu dižciltīgo ģimeņu jauniešus. Tādējādi viņa izveido kultūras vienojušu instrumentu, kas vairākās paaudzēs turpina iedvesmot kristīgos vīriešus un sievietes.

Savukārt, Egērija raksta ceļojuma dienasgrāmatu savām māsām, stāstot par redzēto Austrumu svētvietās. Ceļojuma laikā Egērija satika “dārgu draudzeni, svēto diakonesi Marthanu”, kura vadīja divkāršu klosteri netālu no Svētās Teklas svētnīcas, kas atrodas mūsdienu Turcijā. Marthana ir rets sievietes-diakoneses piemērs, jo viņai piederēja autoritāte gan pār kristīgajām sievietēm, gan arī vīriešiem.

Lai arī mūku kustības aizsākumi bieži vien tiek piedēvēti Bazīlijam Austrumos un Hieronīmam Rietumos, divas sievietes – Makrina un Marcella, šo kristīgās dzīves stilu sāka praktizēt daudz agrāk par vīriešiem. Makrina, kura dzīvoja no 327. līdz 379. gadam, nodibināja klosteri Anisā, Mazāzijā, kurš kļuva par mūku regulas prototipu viņas brālim Bazīlijam. Ja arī Bazīlijs vēlāk tika saukts par “mūku kustības tēvu”, tad Makrina noteikti ir jāsauc par “māti”. Makrinas, kā garīgās pavadones, autoritāte, dziļi iedvesmoja viņas brāļus Bazīliju un Gregoriju, divus teologus, kuri ir izstrādājuši Trīsvienības doktrīnu.

Marcella – dzīvoja laikā no 325. līdz 410. gadam, ap sevi pulcēja sievietes bagātā villā Avventino kalnā, lai kopā studētu Svētos Rakstus un lūgtos. Tikai 40 gadus vēlāk Romā ieradās Hieronīms. Kad viņš atgriezās Jeruzalemē, Romas priesteri konsultējās ar Marcellu, lai gūtu labāku izpratni par dažiem Bībeles tekstu fragmentiem. Marcella piedalījās arī publiskajās debatēs par origenistu kontroversiju.

Paula Romiete, kuras dzīves gadi iekrīt laikā no 347. līdz 404. gadam, nodibināja divus klosterus Betlēmē – vienu sievietēm, otru vīriešiem. Šeit, pateicoties viņas atbalstam, Hieronīms pabeidza tulkot Bībeli no grieķu uz latīņu valodu. Viņš liecina, ka Paula viņu pārspēja ebreju valodas zināšanās.

Melānija Vecākā – dzīvoja no 350. līdz 410. gadam, izcelās ar to, ka viņai izdevās atgriezt nozīmīgu Baznīcas vīru Evagriju pie celibāta apsolījuma. Viņa mācīja un ticībā atgrieza daudzus cilvēkus. Izšķiroša loma Melānijai piederēja shizmas atrisināšanā, kas aptvēra 400 Antiohijas mūkus, daudzi no kuriem bija ieslīguši herēzē, noliedzot Svēto Garu. Melānija Vecākā finansēja divkāršā – vīriešu un sieviešu klostera celtniecību Olīvkalnā Jeruzalemē. Viņa bija arī šī klostera līdzdibinātāja. Abas klostera kopienas nodevās Svēto Rakstu studijām, lūgšanām un tuvākmīlestības darbiem.

Vēl viena izcila IV gadsimta kristiete – Olimpija (dzīvoja no 368. līdz 408. gadam), bija diakonese, kuru Konstantinopolē iesvētīja bīskaps Nektārijs. Savas ģimenes bagātības viņa izmantoja Baznīcas un nabadzīgo ļaužu atbalstam. Olimpija nodibināja lielu klosteri netālu no Svētās Sofijas bazilikas, kur par diakonesēm tika iesvētītas arī trīs viņas līdzgaitnieces. Viņām pievienojās vairākās sievietes no Romas Senāta ģimenēm. Drīz vien kopiena sastāvēja no 250 loceklēm.

Šīs ir tikai dažas no IV gadsimta kristīgajām sievietēm, kuru dibinātās kopienas var uzskatīt par mūsdienu konsakrētās dzīves priekštecēm. Viņu liecība un ekleziālā autoritāte spēcīgi ietekmēja gan sava laika kristīgās kopienas, gan tās, kuras sekoja vēlāk. Laikmetā, kad daži Baznīcas vīri liedza sievietēm runāt un mācīt publiski, un vēlējās, lai viņas paliktu mājās, ir liecības, ka IV gadsimtā dažām kristietēm piemita autoritāte paust savus ieskatus svarīgos Baznīcas jautājumos, kā arī mācīt sievietes un vīriešus, un brīvi liecināt par Kristu, kuram bija izvēlējušās kalpot.

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte