Paleokristiešu laika sieviešu devums konsakrētās dzīves attīstībā. IV daļa
Kristīne Šenka, CSJ
Kā vēstīts pirmajās trīs daļās, vēsturiskās liecības, tādas, kā attēli un uzraksti uz sarkofāgiem, kā arī seno autoru raksti rāda, ka sievietes pirmajos kristietības gadsimtos varēja īstenot tādas autoritātes formas, kā būt par Baznīcā aktīvām atraitnēm, diakonesēm, mājas baznīcu un klosteru vadītājām, evaņģelizētājām, skolotājām, misionārēm un pravietēm. Daudzos gadījumos sievietes vadīja citu sieviešu kopienas, bet ir arī atsevišķi izņēmumi, kad tās bija divkāršo, jeb sieviešu un vīriešu klosteru vadītājas. Viens no tādiem piemēriem ir diakonese Marthana no Seleucijas (Turcija). Viņa vadīja vīriešu un sieviešu klosteri, kas bija uzcelts uz svētās Teklas moceklības vietas. Šīs sievietes brīvi liecināja un sludināja, neraugoties uz vīriešu izrādītu opozīciju.
Varētu jautāt, no kurienes ir radies spēks un iekšējā autoritāte, kas agrīnās Baznīcas sievietēm palīdzēja ignorēt centienus likt tām klusēt. “Domāju, ka tas, kas šīs sievietes pamudināja runāt, nevis palikt klusējot, bija viņu ticība augšāmcēlušajam Kristum,” raksta māsa Kristīne Šenka. Šoreiz viņa analizē attēlus uz kāda sarkofāga, no kuriem izriet, ka vismaz viena kristīgā sieviete ir spējusi atklāt savas iekšējās autoritātes avotu. Šīs sievietes vārds nav zināms, taču ērtības labad autore viņu sauc par Juniju.
Vienā no ciļņiem Junija ir attēlota ar grāmatu kreisajā rokā, bet labā ir pacelta oratores žestā. Abās pusēs ir izkaltas Bībeles epizodes, kurās attēloti Dievs Tēvs ar Kainu un Ābelu, Kristus ar Ādamu un Ievu, triekas ķertā izdziedināšana, redzes atgriešana aklajam, Kānas kāzu brīnums un Lācara piecelšana no kapa. Dažus gadus pirms nāves Junija, vai viņas ģimenes locekļi bija pasūtījuši šī sarkofāga izgatavošanu. Tēlnieks to ir izkalis unikālā veidā un tas ir veltīts viņas un viņas personības vērtību piemiņai. Kad Junija nomira, sarkofāgs tika nogādāts uz viņas mājām. Septiņas dienas atvadīties no viņas nāca tuvinieki, draugi un paziņas, vienlaikus apbrīnojot rūpīgi izkaltos ciļņus uz sarkofāga un tādējādi ienākot garīga veida liminālas pieredzes telpā, lai meditētu viņas dzīves epizodes, tikumus un vērtības, viņas pārliecību un galu galā, lai pārdomātu dzīves un nāves nozīmi.
2004. gadā publicētā rakstā doktore Dženeta Tulloha, kas ir speciālizējusies paleokristīgā laikmeta tēlotājmākslā, atzīmē, ka antīko mākslu var uzskatīt par sava veida sociālo diskursu, kura mērķis ir “piesaistīt vērotāju un likt tam sajusties kā dalībniekam”. Izskan arī secinājums, ka māksla tika izprasta kā līdzeklis “nozīmju interpretācijai”, ne tikai to iemūžināšanai. Saskaņā ar Tullohas kritēriju, ir pamats domāt, ka Junija bija vēlējusies, lai viņas dārgie tuvinieki, draugi un paziņas gūtu liminālu pieredzi par Kristus varu, kas spēj apgāzt grēkā krišanas sekas, kā to redzam epizodēs par aklā un triekas skartā izdziedināšanu, vīna pavairošanu jaunajā Dieva valstībā, kā arī Lācara un pašas Junijas piecelšanu no mirušajiem.
Kur Junija rada autoritāti, lai liecinātu un mācītu par Kristu? Atbildi varētu sniegt izteiksme viņas sejā, ko tēlnieks ir izkalis tuvu Kristus sejai, kurš noliecas pār viņu ar pavērtām lūpām it kā kaut ko iečukstēdams tai ausī. Junija un viņas tuvinieki vēlējās, lai ļaudis viņu atcerētos kā personu, kura mācīja ar Kristus autoritāti. Cilvēki, kas Juniju apraud, komunicē ne tikai ar viņu, bet arī ar Kristu, kurš dziedina un pieceļ, kā to redzam uz sarkofāga atstātajā mākslas darbā. Tādējādi Junija mudina dzīvos pieņemt Kristu, kurš ir piešķīris autoritāti viņas kalpojumam un par kuru viņa liecina pat pēc nāves.
“Šīs, IV gadsimta sievietes, ir klostermāsu un apustuliskās dzīves institūtiem piederīgo sieviešu priekšteces,” raksta māsa Kristīne Šenka. Viņas paļāvās uz Kristus spēku, lai nestu dziedināšanu un taisnību, neraugoties uz spēcīgo pretestību, ar kuru tām nācās sastapties. Tā piemēram, publiskās izglītības iestāžu un slimnīcu attīstība gan Rietumos, gan pasaules dienvidos, lielā mērā ir notikusi, pateicoties reliģisko ordeņu piederīgajām, kuras ir izvēlējušās dzīvot nevis slēgtos konventos, bet brīvi darboties pasaulē, lai apkoptu slimniekus un nabadzīgos, kā arī veiktu izglītības darbu.
Svētā Klāra no Asīzes uzrakstīja pirmo klosterdzīves regulu sievietēm. Viņas kopiena atteicās no pūra, ko bagāto ģimeņu atvasēm līdzi deva vecāki. Tas nozīmēja, ka visas klostermāsas tika traktētas kā līdzīgas. Bīskaps pret šādu izvēli izrādīja pretestību, bet beigās, kad Klāra jau atradās uz nāves gultas, piekrita.
Savukārt, svētā Terēze no Avilas, neraugoties uz Inkvizīcijas draudiem, norādīja uz jauniem veidiem, kā izjust Dieva klātbūtni reliģisko institūciju dzīvē un Baznīcas sakramentos. Juliana no Norvičas mēra laikā sludināja žēlsirdīgo Dievu, apliecinot, ka Viņš nepazudina tos, kuri nomirst, nesaņemot absolūciju, kā mācīja tā laika Baznīca. “Viss būs labi” viņa atgādināja saviem līdzpilsoņiem. Visas Baznīcas doktores – gan Terēze no Avilas, gan Hildegarde fon Bingena, Terēze no Lizjē un Katrīna no Sjēnas liecināja par žēlsirdīgo, nevis tiesājošo Dievu.
Arī ciļņi, kas izkalti uz Junijas sarkofāga, liek nojaust, ka viņas gūtā kopības ar augšāmcēlušo Kristu pieredze ir spēlējusi būtisku lomu viņas veiktajā sludināšanā un mācībā, neraugoties uz aicinājumiem klusēt. Kristietības ilgajā vēsturē, un, iespējams, īpašā veidā sieviešu reliģisko ordeņu vēsturē, Kristus tuvība ir palīdzējusi ticīgajiem pārvarēt šķietami nepārvaramus šķēršļus, iedrošinot tos uzņemties risku mūsu Abbas, Dieva-Tēva dēļ, jo Viņa mīlestība beigās valdīs kā debesīs, tā arī virs zemes.
Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
