Grottaferratas abatijā tiek diskutēts par Dantes "Dievišķo komēdiju"

Adriana Masotti - Vatikāns

Ar Dantes dzejas palīdzību baziliāņi aicina iegremdēties galvenajos dzīves aspektos, tādos, kā atbildība, mīlestība un taisnīgums, dzīves pāreja, nāve, ko apgaismo augšāmcelšanās. Galvenais iniciatīvas mērķis ir dalīties “Augstā Dzejnieka” ārkārtējā izteiksmes bagātībā un censties sniegt atbildes par to, ko ticība māca par mūžību, atvērt prātu un sirdi mūsu eksistences jēgai, tam, pēc kā visvairāk ilgojamies, vai, kas visvairāk mums traucē būt laimīgiem.

Trijās Dantes attēlotajās valstībās redzam darbojamies cilvēciskas būtnes – vīriešus un sievietes, katru ar savām rūpēm, saviļņojumiem, cerībām, skumjām un priekiem. “Dzīves ceļojuma kopā ar Danti” organizētāji vēlas, lai tas kļūtu par izaugsmes iespēju, par pamudinājumu meklēt Dievu, izvairīties no neceļiem, kas cilvēkam nes ļaunumu, un palīdzētu saprast, ka mums ir daudz brāļu un māsu, kuri ir cīnījušies un cietuši šajā pasaulē un tagad ir kļuvuši par mūsu ceļabiedriem.

 “Dantes “Dievišķā komēdija” ir mūsu kultūras integrāla sastāvdaļa, kura atgādina par Eiropas un Rietumu pasaules kristīgajām saknēm, tā ir ideālu un vērtību mantojums, ko arī šodien Baznīca un civilā sabiedrība piedāvā kā cilvēku sadzīves pamatu, kurā varam atzīt un mums ir jāatzīst, ka visi esam brāļi,” 2021. gada 25. martā, apritot 700 gadiem, kopš ievērojamā itāļu dzejnieka nāves, rakstīja pāvests Francisks. Viņš apliecināja, ka Dante ir pelnījis, lai viņu “uzklausītu, zināmā veidā atdarinātu, kļūtu par viņa ceļabiedriem, jo arī šodien viņš vēlas mums parādīt, kāds ir ceļš pretim laimei, patiesais ceļš, lai pilnībā dzīvotu saskaņā ar savu cilvēcisko stāvokli, pārvarot tumšas ielejas, kurās pazaudējam virzienu un cieņu”.

 “Tāpēc,” apgalvo pāvests, “ir svarīgi, lai Dantes darbu iepazītu arvien vairāk un darītu to pieejamu arī ārpus skolas mācību vides.” Svētais tēvs aicināja kristīgās kopienas, akadēmiskās institūcijas, apvienības un kultūras kustības, veicināt iniciatīvas, lai iepazītu un izplatītu Dantes vēsti tās pilnībā. Vēstulē “Candor lucis aeternae” pāvests atzīmēja, ka “šajā īpašajā vēstures brīdī, ko iezīmē daudzas ēnas, situācijas, kas degradē cilvēci, uzticības un nākotnes perspektīvu trūkums, Dantes kā cerības pravieša un liecinieka par cilvēka ilgām pēc laimes, persona, mums joprojām var dāvāt vārdus un piemērus, kas piešķir sparu mūsu dzīves gājumam”. 

Grottaferratas abatija, kas aicina uz “Dzīves ceļojumu kopā ar Danti”, ir viens no bizantiešu rita katoļu kopienas centriem Itālijā, kur mūki seko Konstantinopoles bizantiešu ritam. Abatijas abats Frančesko De Feo ir arī viduslaiku filozofijas un teoloģijas profesors Svētā Anzelma universitātē. Īpašu uzmanību viņš ir pievērsis Dantes Aligjeri atstātajam mantojumam. Intervijā Vatikāna Radio viņš pastāstīja, ka šobrīd ir noslēgusies pirmā tikšanos virkne, kas bija veltīta “Dievišķajā komēdijā” aprakstītajam Elles attēlojumam. Ne tikai šajā, bet visās trijās komēdijas daļās tēlotie personāži ir ļoti dzīvi. Dante tos attēlo ar ārkārtēju meistarību, jo, tāpat kā ikviens kristietis, viņš ir pārliecināts, ka dzīve aiz nāves ir šīszemes dzīves laikā izdarīto labā, vai ļaunā izvēļu piepildījums. Tāpēc viņa personāžiem ir daudz ko teikt tieši par to, kā dzīvojam, par šodienu, ko apgaismo Kristus atpestīšanas darbs un mūsu skatījums uz realitāti. Lietas, kas norisinās tagadnē, iegūst pavisam citu skatu Dieva mūžības gaismā.

Kādas vērtības šodien var mācīt “cerības pravietis, ilgu pēc bezgalīgā liecinieks”, kā Danti ir apzīmējis pāvests Francisks?  Abats De Feo stāsta, ka pirmās dziesmas, kas tika izskatītas tikšanās reizēs, jau ir izraisījušas auglīgas debates. Piemēra pēc viņš min trešo dziesmu, kur tiek runāts par atbildības vērtību, par spēju izvēlēties, par jēgas piešķiršanu mūsu dzīvei. Īpaša vieta Dantes meistardarbā ir V dziesmai, kur tiek runāts par mīlestību. Kas dzejniekam ir sakāms par to, kā mīlam mēs, par to, kā uz mīlestību tiek atbildēts, vai neatbildēts? Tēvs De Feo atzīmē, ka dzīvās debates, kas ir sekojušas pēc iepazīšanās ar šo dziesmu, liecina, ka “Dievišķajā komēdijā” ietvertajiem tematiem ir ārkārtīgi daudz ko teikt mūsdienu cilvēkam ar viņa dzīves apvāršņiem. 

 “Dantes daiļrade ir bijusi mana lielā aizraušanās kopš bērnības,” atzīstas Grottaferratas abatijas abats, jautāts par to, kas “Augstā Dzejnieka” darbos viņu piesaista personīgi. “Mani fascinē tas, ka nonākt pie Dieva, nozīmē darbu visas dzīves garumā. Dantem ir jāveic smags, pat sāpīgs atgriešanās ceļš, jāatsakās no maziem un lieliem savas eksistences elkiem, kā arī no nenobrieduša mīlestības veida,” saka tēvs Frančesko De Feo. Viņš uzsver, ka vislielāko apbrīnu viņā raisa fakts, ka viss, kas ir tik cilvēcisks un tik izšķirošs, lai orientētu mūsu dzīvi, rod piepildījumu mūžībā. Runājot par Dantes ģēniju, viņš piemin arī elementus, kas tiek izmantoti, lai norādītu uz attiecībām starp sodu, atbildību un vainu, vai svētībām un nopelniem. Bez tam, Dantes pētnieks norāda uz ārkārtējo spēju pasniegt dziļu, filozofisku un teoloģisku saturu ar nepārspējamas dzejas palīdzību.

Maija mēnesī, pirms vasaras brīvdienām, Grottaferratas abatijā tiks diskutēts par divām dziesmām no nodaļas par Elli, proti, par VI dziesmu, kurā tēlots negausības grēks politikā un VII dziesmu, kur uzmanības centrā izvirzītas alkatība un izšķērdība. Līdztekus tiek rīkotas garīgas pārrunas par nāves tematiku. Cita starpā abats piemin tikšanos ar doktori Bordēnu, kura runāja par savu pieredzi darbā ar cilvēkiem dzīves pēdējā stadijā un viņu paliatīvo aprūpi.  Turpinājumā ir paredzēts runāt par šādu cilvēku garīgo pavadību. “Tātad, tuvosimies šīs realitātes dažādām izteiksmēm, kas dažreiz mūsos vieš bailes, bet ko apgaismo kristīgā cerība un aicina mūs ar cerību un ticību raudzīties uz faktu, ka caur nāvi Kristus mūs apmeklē, atbrīvo un atpestī,” iedrošina Grottaferratas abatijas abats.

Publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte