Baznīca drīz atzīmēs svētās Terēzes no Lizjē kanonizācijas 100. gadadienu

Silvija Krivteža – Vatikāns

Pilnīga uzticēšanās Dievam un mīlestība – tie bija Terēzes no Bērna Jēzus dzīves galvenie pīlāri. Viņa arī mums atgādina, ka svētums ir nekas cits kā paļāvības un mīlestības ceļš. Terēze Martēna dzimusi svētīgo Luī Martēna un Zēlijas Gerēnas ģimenē 1873. gada 2. janvārī Alansonā, Francijā. Četru gadu vecumā piedzīvoja smagu šķiršanos no mātes, kura aizgāja mūžībā. 1886. gada Ziemassvētkos meitene tika brīnumainā veidā izdziedināta no smagas slimības un 15 gadu vecumā iestājās Karmela klosterī. Kā pati norāda, viņa kļuva par Kristus līgavu, lai glābtu dvēseles un lūgtos par priesteriem. Savas fiziskās un garīgās ciešanas izdzīvoja ciešā vienotībā ar Jēzu. Viņa nomira 24 gadu vecumā. Pāvests Pijs XI svēto Terēzi pasludināja par misiju aizbildni, bet pāvests Jānis Pāvils II – par Baznīcas doktori.

Svētā Terēze no Bērna Jēzus pilnībā veltīja sevi Dieva žēlsirdīgajai Mīlestībai. Viņa vēlējās būt «mīlestība Baznīcas sirdī». Autobiogrāfiskā grāmata «Kādas dvēseles stāsts» ir spožs Evaņģēlija komentārs. Svētā Terēze raksta, ka mīlestībai ir konkrēts vārds. Mīlestība ir pats Jēzus. Euharistija ir dievišķās mīlestības sakraments. Mīlestība pavadīja katru Terēzes soli un sirdspukstu. Viņu vadīja pārliecība, ka mīlēt nozīmē «atdot visu un atdot sevi pašu». Svētā Terēze ir ceļvedis visiem, īpaši teologiem. Būdama «mīlestības zinātnes» eksperte, viņa māca, ka svētums ir uzticēšanās un mīlestības ceļš.