Krakovā notika priestera mocekļa Mihala Rapača beatifikācija
Silvija Krivteža - Vatikāns
"Dieva žēlsirdības piesaukšanai ir jānāk no mūsu sirds dziļumiem. Tāpēc mēs šodien nākam šeit, Laģevniku svētnīcā, lai no jauna atklātu Kristū Tēva vaigu, atklātu To, kurš ir "žēlastības Tēvs un visa mierinājuma Dievs" (2 Kor 1,3) – sprediķī teica Vatikāna viesis.
Mihals Rapačs dzimis 1904. gadā Tenčinas ciemā, kas tolaik piederēja Krakovas diecēzes Lubņas draudzei. Mācījies Mislenicas vidusskolā. 1926. gadā iestājies Krakovas Garīgajā seminārā. 1931. gada 1. februārī iesvētīts par priesteri. No 1931. līdz 1933. gadam kalpoja par draudzes vikāru Plockā, pēc tam viņa otrā draudze bija Rajča, kur bija vikārs no 1933. līdz 1937. gadam. 1937. gada 11. novembrī priesteris Mihals tika iecelts par administratoru Plockas draudzē. Tur viņš veica pastorālo darbu līdz savai mocekļa nāvei. 1946. gada 12. maijā komunisti priesteri izveda no dievnama. Pa ceļam viņš teica: "Esmu izrauts no savas draudzes. Kungs, lai notiek Tava griba!" Priesteri sasēja ar virvēm, veda apkārt baznīcai un nežēlīgi sita. Vēlāk viņu aizveda uz netālu esošo mežu pie kapsētas un tur izpildīja nāvessodu - vienu šāvienu virs acs galvā, otru - pakausī. Priesteris Mihals apglabāts Lubņas kapsētā.
Beatifikācijas svinību uzrunā kardināls Marčello Semeraro atgādināja, ka 2002. gada 17. augustā svētais Jānis Pāvils II iesvētīja šo svētnīcu, nosaucot to par īpašu vietu, ko Dievs ir izvēlējies, lai izlietu savu žēlsirdību. Dieva žēlsirdības apustules svētās Faustīnes Kovaļskas vēstījums joprojām izstaro cerību un dāvā mierinājumu poļu tautai un visai pasaulei. Priestera Mihala Rapača beatifikācija ir kā mierinājuma zīme šājā laikā, kad daudzviet pasaulē un netālu no šejienes cilvēki vēl aizvien cieš no vardarbības un kara, - uzsvēra kardināls Semeraro.
Katru reizi, kad svinam Euharistiju, mēs izdzīvojam Jēzus Kristus "jā", kurš atdeva savu dzīvību par mums, sacīja Kanonizācijas lietu dikastērija prefekts. Euharistija ir žēlastības sakraments, kas mums atgādina, ka Dievs parāda savu mīlestību pret mums, jo, Kristus nomira par mums, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki, (Rom 5,8). Pāvests Francisks ir teicis: Euharistija nav balva par labiem darbiem, bet ir spēks vājajiem, grēciniekiem. Tā ir piedošana, tas ir viaticum, kas palīdz mums iet uz priekšu (Kunga Miesas un Asiņu svētkos, 2015. gada 4. jūnijs).
Arī mēs, euharistiskās maizes stiprināti, varam izteikt savu "jā", apņēmīgi izdarot drosmīgas izvēles, kļūstot par miera veidotājiem un pieņemot kristīgās dzīves standarta ideālus, dāsni veltot sevi vismazāko, nabadzīgo, atstumto un neaizsargāto labā. Kristus sekotājs mīl un pielūdz Euharistiju, jo apzinās, ka bez tās nav iespējams dzīvot kā kristietim. Kardināls Marčello Semeraro norādīja, ka jaunais svētīgais liecināja par Evaņģēliju ar vārdiem un savu dzīvi līdz pat mocekļa nāvei. Mīlestība pret Kristu Euharistijā viņam bija vienīgais efektīvais pretlīdzeklis ateismam, materiālismam un visiem tiem pasaules uzskatiem, kas apdraud cilvēka cieņu. No Jēzus dāvanas uz altāra svētīgais priesteris smēlās mīlestību, kas, saskaroties ar naidu, vardarbību un bailēm, nepaliek sastingusi. Svētīgais Mihals Rapačs mūs māca, ka Euharistija ir visa labā avots, visa piepildījums.
