Horvātu diplomāts, ko Jānis Pāvils II nepaspēja iecelt par kardinālu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Arhibīskaps Josips Uhačs (1924-1998), horvātu diplomāts un Tautu evaņģelizācijas kongregācijas sekretārs, nomira Romā svētdien, 1998. gada 18. janvārī, dažas stundas pirms “Kunga eņģelis” lūgšanas, kuras laikā Jānis Pāvils II nosauca jauno kardinālu vārdus. Sarakstā bija arī horvātu arhibīskaps. “Pirms trim dienām viņš bija informēts,” sacīja pāvests, ”bet šorīt Kungs viņu paaicināja atpakaļ pie sevis.”
Josips Uhačs, kurš kā kardināls palika pāvesta sirdī, piedzima 1924. gada 20. jūlijā Santa Jeļenā, Brsečas ciematā, Rijekas-Fiumes arhidiecēzē, Horvātijā. Vietējo ticīgo kopiena ar dažādiem pasākumiem šajās dienās atzīmēja viņa dzimšanas piemiņas simto gadadienu.
Svētajai Jeļenai veltītās kapelas priekšā diplomāta piemiņai tika atklāta plāksne. Svētdien, 21. jūlijā, tika svinēta Svētā Mise, bet rudenim tiek gatavota speciāla konference. Tā būs iespēja labāk iepazīt šo pieticīgo un kluso Baznīcas ganu, kurš visu savu mūžu veltīja darbam Svētā Krēsla labā. Arhibīskaps Uhačs nav publicējis nevienu dienasgrāmatu, ne memuārus, kas arī izskaidro to, kāpēc viņš nav tik labi pazīstams, kā būtu pelnījis – norāda Rijekā dzīvojošais Baznīcas vēstures profesors Marko Medveds. “Kad runa ir par diplomātu dzīvi un darbu, neatkarīgi no tā, vai tie ir valstu vai Baznīcas diplomāti,” viņš saka, ”biogrāfi nonāk sarežģītā situācijā. Ja viņi nav publicējuši savus memuārus, savas atmiņas par diplomātu dzīvi un darbu, sabiedrība par daudz ko no notiekošā paliek neziņā”.
Josips bija otrais dēls Antona un Marijas, dzimušas Senčičas, ģimenē. Viņš iestājās Rijekas diecēzes Garīgajā seminārā un turpināja studēt teoloģiju, vispirms Venēcijā un pēc tam Goricā. 1945. gadā, beidzoties karam un sākoties komunisma režīmam, Rijekas bīskaps Ugo Kamoco, nezinādams, kur jaunais seminārists Uhačs varētu sekmīgi pabeigt kara pārtrauktās studijas, nosūtīja viņu uz Romu. Pabeidzis studijas Pontifikālajā Laterāna universitātē, 1949. gada 16. aprīlī viņš tika iesvētīts par priesteri un savu primīcijas Svēto Misi svinēja Mūžīgajā pilsētā – tālu no dzimtenes. Pēc ordinācijas viņš divus gadus dzīvoja Svētā Hieronīma vārdā nosauktajā Pontifikālajā Horvātu institūtā, bet pēc tam, sākot ar 1951. gadu, pārcēlās uz Romas draudzi un iestājās Pontifikālajā Baznīcas akadēmijā, kur tiek sagatavoti nākamie Svētā Krēsla diplomāti. No 1954. gada viņš aktīvi darbojās diplomātiskajā jomā – vispirms Panamā, pēc tam Ēģiptē, tad Vācijas Federatīvajā Republikā un Spānijā. 1970. gada 23. jūnijā pāvests Pāvils VI viņu nominēja par arhibīskapu, un tā paša gada 5. septembrī Rijekas Svētā Vita katedrālē notika viņa konsekrācija.
Kopš tā laika arhibīskapam Uhačam Svētā Krēsla diplomātijā bija arvien lielāka nozīme. Viņš kļuva par nunciju Pakistānā, kur kalpoja no 1970. līdz 1976. gadam, pēc tam 1981. gadā tika nozīmēts par Svētā Krēsla pārstāvi Āfrikas valstīs – Kamerūnā un Ekvatoriālajā Gvinejā (1976. gadā), Gabonā (1977. gadā) un Kongo-Zairā. “Tādējādi viņš pārcēlās no Āzijas uz Āfriku,” komentē Medveds, ”intensīvas dekolonizācijas un aukstā kara gados. Kas attiecas uz darbību Baznīcas jomā, īpaši svarīga nozīme ir vietējo bīskapu, kas nav eiropieši, iecelšanai un vietējo priesteru formācijai”.
1984. gadā arhibīskaps Uhačs uzsāka savu otro darba periodu Vācijas Federatīvajā Republikā, kur viņš bija apustuliskais nuncijs līdz 1991. gadam. “Šeit, salīdzinot ar Āziju un Āfriku, darba kārtībā bija pavisam citi jautājumi,” atceras vēsturnieks.
1991. gada 21. jūnijā pāvests Jānis Pāvils II iecēla bīskapu Uhaču par Tautu evaņģelizācijas kongregācijas (agrāk Propaganda Fide, tagad Evanģelizācijas dikastērija) sekretāru. Šo amatu viņš ieņēma līdz pat savai nāvei. Kongregācijas jurisdikcija tad aptvēra gandrīz visu Āfriku, Āziju, Okeāniju (izņemot Austrāliju), daļu Latīņamerikas un Bosniju un Hercegovinu. “Šodien mēs zinām,” raksta Medveds, ”ka Uhačam bija nozīmīga loma (kas gan nav pietiekami dokumentēta) Slovēnijas un Horvātijas diplomātiskajā atzīšanā, kad Vatikāna diplomātijas priekšgalā kā valsts sekretārs bija Žans Luī Torāns un kardināls Andželo Sodano.
Pateicoties viņa diplomātiskajiem centieniem, pēc vairāku mēnešu ilgā kara starp abām republikām un Belgradas valdību 1992. gada janvārī tika panākts pamiers. Kad 1993. gadā pēc diplomātisko attiecību nodibināšanas starp Svēto Krēslu un Horvātiju Zagrebā tika notika jaunās apustuliskās nunciatūras atklāšana, Uhačam kā Jāņa Pāvila II pārstāvim bija tas gods to atklāt. “Ar šo žestu,” komentē Medveds, “horvāti vēlējās viņam izrādīt savu pateicību”. Karš, kas tika pārtraukts pēc Horvātijas atzīšanas 1992. gada janvārī, tikmēr bija izcēlies kaimiņos esošajā Bosnijā un Hercegovinā, valstī, par kuras Baznīcu tobrīd bija atbildīga Tautu evaņģelizācijas kongregācija.
Ņemot vērā lielo horvātu katoļu skaitu Bosnijā un Hercegovinā, Svētajam Krēslam ar bīskapa Uhača starpniecību izdevās paveikt intensīvu darbu, sniedzot materiālu un garīgu palīdzību konflikta upuriem un vietējai Baznīcai, kā arī aizsargājot valsts vienotību tās sadrumstalošanas draudu priekšā.
Par epizodi, kas iezīmēja Josipa Uhača dzīves pēdējās dienas, vēsturnieks Medveds atgādina, ka vēsti par kardināla titula piešķiršanu arhibīskaps saņēma slimnīcā un ka 20. janvārī, izvadīšanas pēdējā gaitā Svētās Mises laikā Svētā Pētera bazilikā Vatikāna valsts sekretārs kardināls Andželo Sodano runāja par Uhaču kā par kolēģi un draugu. Arhibīskaps Uhačs, secina vēsturnieks, “bija uzticīgs Baznīcas dēls, kas kalpoja Svētajam Krēslam un tā misijai izaicinājumu un saspīlējumu laikos, kas bija ne mazāk sarežģīti kā tie, ar kuriem mēs saskaramies šodien”.
Kā raksta pašreizējais Rijekas-Fjumes arhibīskaps Mate Uziničs, “Uhača diženums galvenokārt izriet nevis no augstajiem amatiem, ko viņš ieņēma, bet no tā, kā viņš tos pildīja. Viņš bija vienkāršs, pazemīgs, dievbijīgs un uzticīgs priesteris un bīskaps. Uhača uzticība Baznīcai var būt iedvesmas avots ikvienam no mums šodien, pildot savu aicinājumu.” Bīskaps Josips Uhačs ir apbedīts Svētā Georga draudzes baznīcā Brsečā, Rijekas-Fjumes diecēzē.
