Bijušais Šveices gvards iestājas Garīgajā seminārā

Romano Pelozi - Vatikāns

Didjē ir izaudzis dziļi ticīgā ģimenē. Arī Šveices kantonā, no kura viņš nāk, atrodas viena no četrām šīs zemes katoļu teoloģijas fakultātēm. Tā ir izvietojusies Frīburgā un savas nozīmes dēļ dažreiz tiek dēvēta par “Šveices Romu”. Atgādināsim, ka pārējās trīs Šveices teoloģijas fakultātes atrodas Lucernā, Koirā un Lugano.

Sakarā ar 500 gadu jubileju kopš Šveices gvardes dibināšanas, kas tika atzīmēta 2006. gadā, Didjē Granžans apmeklēja Vatikānu un piedalījās vienā no gvardes sanāksmēm, kuras laikā viņa rokās nonāca reklāmas izdevums. “Es vienmēr to turēju uz galdiņa, tas vienmēr bija ar mani”, viņš stāsta Vatikāna medijiem. “Šīs atmiņas mani pavadīja visu manu nākamo karjeras laiku un nekad neatstāja. Tā sanāksme kalpoja par pamudinājumu, kas lika man iestāties gvardē.” Lai arī Didjē pabeidza rekrūšu skolu, kas ir galvenais rekvizīts, lai iestātos pasaulē vissenākajā gvardē, viņa galvenajai motivācijai, kas lika kalpot pāvestam un Baznīcai, bija reliģisks raksturs.

Kad jaunietis 2011. gadā 21 gada vecumā pievienojās Šveices gvardei, viņš atklāja sev Vatikāna pasauli un tas viņam palīdzēja padziļināt ticību. Kalpojums bija daudzveidīgs, galvenokārt bija jāsargā kontroles punkti pie ieejas Vatikānā pa Svētās Annas vārtiem un pie Ticības mācības dikastērija. Tie ir punkti, kas rada kontaktēšanās iespējas ar svētceļniekiem no visas pasaules. “Mana kalpojuma laikā bieži atrados kontaktā ar svētceļniekiem, kuri mani ļoti iespaidoja, jo īpaši viņu dziļās ticības dēļ, kas izpaudās acīmredzami,” stāsta nākamais priesteris. Viņš atzīst, ka dažreiz nācies izjust arī vientulību un monotoniju. “Bija brīži, kad kalpojot Apustuliskās pils posteņos, atradāmies vieni. Es šos brīžus izmantoju, lai lūgtos un kavētos pārdomās,” atceras bijušais pāvesta gvardes loceklis.

Lūgšana, meditācija un pārdomas kopā ar tikšanās brīžiem Svētā Pētera bazilikā bija tas, kas veidoja Didjē Granžana paaicinājumu uz priesterību. Kā viņš pats skaidro, “tas bija ļoti pakāpenisks atklājums.” Vārds “paaicinājums” ir atvasināts no latīņu valodas vārda “vocare”, kas nozīmē “saukt”. “Tas patiešām ir sauciens,” saka Frīburgas Garīgā semināra audzēknis, “kaut kas tāds, ko dzird no iekšienes. Man šis sauciens attīstījās pakāpeniski. Nekāda pēkšņā apskaidrība tā nebija. Domāju, ka katram cilvēkam tas ir citāds, bet manā gadījumā tas bija pakāpenisks process, kura laikā sapratu, ka Dievs mani sūtīja darīt kaut ko citu.” 

Pēc tam, kad nostiprinājās lēmums doties uz semināru, jauneklis saņēma lielu atbalstu no ģimenes un draugiem. “Tā bija milzīga žēlastība, ka visi mani atbalstīja un neviens negribēja atrunāt no šī ceļa,” jūtami aizkustināts atceras bijušais gvards. Tas, kas viņu saviļņoja visvairāk, bija paziņojums par savu lēmumu tēvam. “Tas bija ļoti skaisti, jo tētis mani iedrošināja, tāpat arī vecmāmiņa, ar kuru man bija ļoti sirsnīgas attiecības un kuras pietrūka gadu vēlāk. 2018. gadā mūžībā aizgāja arī tēvs. “Ej, tas ir tavs ceļš,” viņš bija teicis dēlam.

Neraugoties uz dažu cilvēku skepsi, šī pozitīvā tuvinieku attieksme ir devusi spēkus un paļāvību, kuri Didjē Granžanam palīdz arī šodien. “Man bija sajūta, ka Dievs mani aicinātu turpināt Viņam kalpot, bet citā veidā,” viņš saka.

Izšķirošais brīdis Granžana dzīvē bija 2013. gada konklāva. Viņš atceras: “Šķita neticami vērojot, cik svarīgs ir šis notikums gan vēsturiski, gan garīgi. Norisinājās lietas, kas ir daudz lielākas par mums. Mēs bijām tur, lai kalpotu un pavadītu šo procesu, un bija iespaidīgi redzēt Baznīcas lielumu un tās pārdabisko dabu, kas paceļas pāri cilvēku vājumam. Tas mani iespaidoja un dziļi saviļņoja. Arī kontakts ar diviem pāvestiem, Benediktu XVI un Francisku, bija ļoti spēcīgs. Redzot, kā viņi pūlas Baznīcas labā, netaupot sevi, vienmēr esot gatavi kalpot, uz mani atstāja lielu iespaidu. Manī tas raisīja vēlēšanos un deva spēku darboties arī pašam.” 

Vai studējot seminārā Didjē Granžans saskata tiltu starp kalpojumu Šveices gvardē un dzīvi seminārā? Viņš atbild, ka pirmkārt, ir svarīgi apzināties kalpojuma nozīmi gan Šveices gvardē, gan seminārā un kā priesterim. Kalpojumam ir centrālā nozīme, tā ir izšķirošā vēsts. Taču, saskaņā ar seminārista teikto, nedrīkst atstāt novārtā arī citu Šveices gvardes pilastru, proti, draudzību. Draudzība, kas tika attīstīta astoņu gvardē pavadīto gadu un vēlāk semināra laikā, ir vērtīgs resurss, kas palīdz vientulības brīžos, kuri priesteriem dažkārt kļūst par īstu izaicinājumu.

Visbeidzot, kalpojuma apziņa, darbs citu labā, taču, arī tas vēl nav viss. “Ir vajadzīga arī disciplīna... Gvarda dzīve prasa disciplīnu, zināmu rutīnu – vienmēr tīru, nevainojamu uniformu, ikdienas skūšanos un draudzīgu attieksmi pret visiem. Tomēr, disciplīnas īstā esence slēpjas bezinterešu kalpojumā. Tas pats attiecas gan uz to, kurš valkā gvarda uniformu, gan to, kurš tērpies tunikā.” “Disciplīna,” uzsver Didjē Granžans, “spēlē svarīgu lomu ne tikai militārajā kontekstā, bet arī priestera lūgšanu dzīvē. Priesteris skaita stundu liturģiju un dažreiz lūgšana var līdzināties cīņai. Nav viegli rast laiku, lai lūgtos katru dienu”.

Noslēgumā topošais priesteris citē vienu no pāvesta tituliem “Servus servorum Dei” – “Dieva kalpu kalps”, kas viņam ir kļuvis par iedvesmas avotu. Priesterība Didjē izpratnē ir kā turpinājums kalpojumam Šveices gvardē. “Šveices gvardē mēs kalpojam pāvestam, Baznīcai un visiem ticīgajiem. Bieži saka, ka esam Dieva kalpu kalpi. Domāju, ka tieši tas ir svarīgi: veikt šo kalpojumu ar lielu pazemību,” sarunas beigās saka bijušais gvards, tagad Frīburgas Garīgā semināra audzēknis Didjē Granžans.

Publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte