Bīskaps Bernds: "Mācīsimies mieru no Okinavas iedzīvotājiem!"

Inese Šteinerte - Vatikāns

Vārdu “Okinava” var tulkot kā “saite jūrā”. Nosaukums patiešām atbilst garai salu virknei, kuras stiepjas no Japānas līdz Taivānai. 49 salas ir apdzīvotas un 111 neapdzīvotas. Lielākā no salām – Okinava, šodien veido vistālāko Japānas dienvidu prefektūru. Tā pārsteidz ar apbrīnojamu dabas skaistumu, kā arī gadu tūkstošiem senu kultūru.

Tēvs Bernds Japānā ieradās 1981. gadā kā misionārs no Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš veica dažādus pastorālos pienākumus sākumā Nahas, vēlāk Saitamas diecēzēs. Saitamā, netālu no Tokijas, viņš darbojās Migrantu centrā, bet atgriezies Nahā, Okinavā, strādāja kā draudzes prāvests. 2017. gadā viņš tika nominēts par Nahas bīskapu. Viņa pārziņā atrodas ticīgo aprūpe Okinavā un vairākās mazākās salās. Pavisam diecēzes teritorijā dzīvo ap pusotra miljona cilvēku. Kā stāsta bīskaps, Katoļu Baznīcas reģistros ticīgo ir ap 6 tūkstoši, bet patiesībā viņu ir ap 10 tūkstoši.

Okinava ietilpst Rjūkjū arhipelāgā, kas līdz 1874. gadam bija autonoma vienība, bet 1874. gadā tika pievienota Japānai. Vietējie iedzīvotāji ir saglabājuši savas kultūras un valodas īpatnības, savus dialektus un tradīcijas. Sevi viņi uzskata par atšķirīgiem no pārējiem mūsdienu Japānas iedzīvotājiem. Daži joprojām glabā sarūgtinājumu par to, kā viņi un viņu salas tika traktētas II Pasaules kara laikā. Okinavieši sevi lepni sauc par “učinanču”, jeb “jūras ļaudīm”.

Bīskaps Bernds skaidro: “Kultūra šeit ļoti atšķiras no japāņu kultūras. Citāda panorāma paveras arī reliģijas ziņā. Ja pārējā Japānas daļā iedzīvotāji pārsvarā piekopj šintoisma un budisma tradīcijas, šeit pamatā valda rjūkjūans, jeb iezemiešu ticība. Šādā kontekstā kristīgā ticība veic dialogu ar vietējiem ļaudīm, kurus droši var saukt par “nevardarbības apustuļiem”. Arī Rjūkjū autonomās karalistes laikā šeit nepastāvēja armija, vietējie iedzīvotāji izcēlās ar labvēlību pret otru un tā nāca no viņu sirds dziļumiem. Tā ir evaņģēliska vērtība, kas lielā mērā piemīt franciskāņiem un ar ko sastopamies un ko ik dienas šeit atklājam no jauna.”

Evaņģēlija vērtības iet kopsolī ar okinaviešu kultūru. Tā piemēram, “ičaribačo de” nozīmē “ja jau esam satikušies, tad būsim brāļi”. Šī jēdziena nozīmi bīskaps Bernds un daudzi citi ir izbaudījuši uz sevis, jo vietējie ir pārliecināti, ka tie, kuri izvēlas šeit dzīvot un atrasties ar viņiem kopā, kļūs par viņu ģimenes locekļiem. Otrs svarīgs jēdziens ir “čimugurusan”. Tas nozīmē “izjust citu sāpes” un dalīties tajās, lai kļūtu stiprāki savā dvēselē. “Vietējiem ļaudīm ir ļoti spēcīgs garīgums,” saka bīskaps. Viņš piebilst, ka Okinava ir pazīstama arī ar “Ikigai”. Tā ir filozofija, kas saistās ar savas dzīves jēgas atrašanu, ar to, kas dzīvei piešķir jēgu.

Ekleziālā līmenī Okinavas un Kagošimas prefektūras Japānas dienvidos 1927. gadā tika atdalītas no Nagasaki diecēzes un kļuva par Kagošimas apustulisko prefektūru. Vēlāk sākās politiskie notikumi, kas atstāja iespaidu uz Baznīcas organizāciju. Līdz ar “Svētā Franciska Miera traktātu” pēc II Pasaules kara, Okinavas prefektūra un Kagošimas dienvidu salu prefektūra nonāca amerikāņu militārās okupācijas varā. Tāpēc Okinavas un Japānas dienvidu salas tika pārņemtas tiešā Svētā Krēsla jurisdikcijā un uzticētas amerikāņu kapucīnu tēviem no Ņujorkas kapucīnu provinces, kļūstot par Rjūkjū apustulisko administrāciju.

1972. gada maijā, kad Japāna atguva pārvaldi pār Okinavu, Rjūkjū apustuliskā administrācija tika paaugstināta diecēzes rangā, kļūstot par Nahas diecēzi. Par tās pirmo bīskapu tika iecelts kapucīnu tēvs Tadamaro Išigami.

Jau 80 gadus okinavieši pazīst un atzinīgi novērtē franciskāņu harizmu, jo īpaši viņu veikto Miera Evaņģēlija sludināšanu šajā teritorijā, kurā izvietoti 70% no visā Japānas teritorijā esošajām amerikāņu militārajām bāzēm un kur skaidri jūtama spriedze Japānas, kā arī ne pārāk tālu esošās Taivānas attiecībās ar Ķīnu.

Bīskaps Bernds stāsta, ka šodien Okinavas katoļu kopiena ir daudzveidīga. Nahā to sastāda galvenokārt veci ļaudis. Jāatzīmē, ka arhipelāgs ir slavens ar ilgdzīvotājiem. Diecēzē ietilpst 14 draudzes. Katoļticīgo vidū ir arī filipīnieši, peruāņi, vjetnamieši un amerikāņi. Demogrāfiskā un kristību ziņā situācija ir stabila. Bīskaps atzīmē, ka ir jūtamas grūtības nodot ticību jaunajām paaudzēm, tāpēc diecēzē tiek veicinātas tādas pastorālās iniciatīvas, kā gadskārtējā vasaras nometne bērniem. To vada universitāšu studenti, kas atgriežas no kontinentālās Japānas. Svarīga ideja, kas tiek izvirzīta šajās nometnēs, ir “palikt pašiem”, proti, saglabāt vietējo kultūru. Diecēzes ordinārijs saka: “Starp diviem iezemiešu teritorijā dzīvojošajiem gigantiem – japāņiem un amerikāņiem, Okinavas kopiena turpina nest uz priekšu savu identitāti, kas Evaņģēliju vieno ar miera un nevardarbības veicināšanu”.