Libāna: svētīgais patriarhs Stefans Dvaihi - žēlsirdīgais gans
Silvija Krivteža - Vatikāns
Beatifikācijas svinības notika Bkerkē, netālu no Beirūtas, kur atrodas Antiohijas maronītu patriarha rezidence. Kanonizācijas lietu dikastērija prefekts homīlijā atsaucās uz psalmu, kas izskanēja pirms Evaņģēlija: "Taisnīgais ziedēs kā palma, viņš augs kā ciedrs Libānā." (Ps 92, 13). Kristīgajā interpretācijā tas simbolizē ticīgo, kurš ir labi iesakņojies Dieva namā, kas ir Baznīca, un sniedz ēnu, lai atvieglotu savu brāļu un māsu dzīvi. Vatikāna viesis uzsvēra, ka patriarhu Stefanu Dvaihi var aplūkot tieši šajā perspektīvā. Jaunais svētīgais vairāk nekā 30 gadus vadīja maronītu Baznīcu. Tas bija ļoti grūts laiks gan ārējo vajāšanu, gan iekšējo nesaskaņu dēļ. "Var droši teikt, ka šo gadu laikā Stefans Dvaihi nebija piedzīvojis nevienu mierīgu dienu. Daudzos gadījumos viņš bija spiests pamest patriarhāta mītni un meklēt patvērumu drošākā vietā, ļoti bieži ārkārtīgi sarežģītos apstākļos," - norādīja kardināls Semeraro.
Kanonizācijas lietu dikastērija prefekts salīdzināja jauno svētīgo ar "labo ganu". Viņš norādīja, ka tas ir ļoti svarīgi arī mūsdienās, kad Baznīcā sastopamies ar bezatbildīgiem cilvēkiem, kuri tā vietā, lai domātu par kopējo labumu, rūpējas tikai par sevi. Pāvesta sūtnis norādīja, ka svētīgais patriarhs vienmēr rūpējās par savas tautas labumu, sludināja miera Evaņģēliju un bija liels diplomāts. Kardināls Semeraro atsaucās uz vēstuli, ko toreizējais patriarhs bija rakstījis Francijas karalim. Tajā viņš aprakstīja savas tautas ciešanas un lūdza, lai to ņem savā aizsardzībā. Vatikāna pārstāvis uzsvēra, ka "savai Baznīcai un tautai, kas bija nonākusi galējā nabadzībā, jaunais svētīgais kļuva par ubagu, kas lūdza palīdzību".
Kardināls Marčello Semeraro novērtēja arī jaunā svētīgā Baznīcas vadītāja pastorālās kalpošanas ekumenisko dimensiju. Patriarhs praktizēja ekumēnisku žēlsirdību, ko stiprināja spēcīga Baznīcas katolicisma apziņa, dzīvojot vidē, ko bieži apgrūtināja attiecības ar citām reliģijām. Kardināls norādīja, ka jaunais svētīgais bija pastorālās žēlsirdības, mīlestības pret savu Baznīcu un katoļu brālības paraugs.
Estefēns (Stefans) Boutros al-Dvaihi dzimis 1630. gada 2. augustā Ehdenā. Trīs gadu vecumā zaudēja tēvu. Vienpadsmit gadu vecumā tika nosūtīts uz Maronītu koledžu Romā, kur mācījās 14 gadus, apgūstot retoriku, loģiku, matemātiku, filozofiju, teoloģiju un daudzas valodas, tostarp arābu, sīriešu, itāļu, latīņu un grieķu. Lai gan viņam tika piedāvāti augsti amati, viņš nepiekrita palikt Romā, bet izvēlējās atgriezties Libānā, jo vēlējās kalpot tautai. 1656. gadā Ehdenā iesvētīts par priesteri. Viņš strādāja Aleppo un daudzos Libānas ciematos. 1668. gadā ievēlēts par Kipras maronītu eparhijas bīskapu un 1670. gadā kļuva par Antiohijas maronītu patriarhu. Neraugoties uz vajāšanām, viņš turpināja zinātnisko darbu, bieži rakstīja paslēpies klinšu alās. Stefans Dvaihi nomira 1704. gada 3. maijā Kadišas ielejā.
Jaunais svētīgais bija izcils vēsturnieks un teologs, un daudzi viņu dēvē par "maronītu Baznīcas vēstures tēvu" un "otro Hrizostomu". Libānā dzimušais priesteris Antonio, kurš studē Pāvesta Gregora universitātē Romā, intervijā izdevumam "Aleteia" uzsvēra, ka svētīgais Stefans Dvaihi veicināja Baznīcas vienotību un parādīja, kā apvienot ticību un zinātni. Romā studējošais libāniešu priesteris atgādināja, ka jaunais svētīgais labprāt mācīja bērnus un rakstīja grāmatas, kā arī ar savām uzrunām un katehēzēm stiprināja daudzu cilvēku ticību. Savos rakstos viņš drosmīgi aizstāvēja maronītu ticību un tās vienotību ar Romu.
Svētīgais Stefans tiek uzskatīts par vienu no maronītu kopienas tēviem. Par savu dibināšanu tā ir pateicīga eremītam, svētajam Johanesam Maronam, bet par savu noturību un organizētību - svētīgajam patriarham Stefanam Dvaihi.
