Baznīcas un Bīskapu Sinodes izaicinājumi uzticības krīzes priekšā
Inese Šteinerte - Vatikāns
Iezīmējot pašreizējo stāvokli, vienā pusē viņš nostādīja “saplosīto un sašķelto” pasauli, bet otrajā Kunga gaismu. Kavējoties pārdomās par pirmo tematu “Augšāmcelšanās zveja”, kas balstīts uz Jāņa Evaņģēlija 21. nodaļu (1-14), dominikānis atzīmēja, ka “post-rietumnieciskajā kontekstā, kurā planētas Rietumu hemisfēra, neraugoties uz savu dekadenci, joprojām kontrolē banku sistēmu, cenšoties uzspiest savas vērtības citiem, “svešinieks liedagā” netiek vis atzīts par Kungu, bet mūsdienu imperiālā vara to piekaļ krustā”.
Kāds tad tā visa priekšā ir Baznīcas un Sinodes izaicinājums? Tēva Redklifa atbildē īpaša nozīme tika piešķirta “kultūru mijiedarbībai”, jeb “tīklu veidošanai”, atstājot telpu starp vienu un citu kultūru, lai tās nesaplosa cita citu, kā tas notiek ar “patēriņa globalizāciju”. “Ir jārespektē kultūru atšķirības. Tīkls paliek neskarts, ja katra kultūra patiesībai atveras savā veidā,” teica rekolekciju vadītājs. Šāda attieksme atspoguļojas arī Sinodes darbā. “Tā nav laika un naudas izšķiešana, kā domā daži, un tās mērķis nav arī iziet uz kompromisiem, vai satriekt pretiniekus, bet gan palīdzēt saprast vārda “mīlestība” jēgu, jo visi esam Kunga mīļotie mācekļi,” teica tēvs Redklifs. Viņš aicināja atzīt, ka “mēs cits citam esam vajadzīgi, jo, lai būtu integrāli, visiem ir nepieciešami citi”. Tikai tā būs iespējams izveidot “tīklu”, kuru kopā satur draudzība un dalīts prieks, “tīklu”, kas vieš cerību.
Otra, tēva Redklifa meditācija saucās “Augšāmcelšanas – brokastis”. Tā ir tapusi, iedvesmojoties no Jāņa Evaņģēlija 21. nodaļas (15-25), kurā ir runa par uzticību. Vadoties no Pētera personības, kuram Jēzus uztic savu ganāmpulku, neraugoties uz to, ka viņš Jēzu trīs reizes noliedza, parādot, ka ir “neuzticams”, tēvs Redklifs izcēla “svarīgu mācību” priekš Sinodes, proti, “savstarpēju uzticību, neraugoties pat uz izgāšanos”. Kā piemēru, reliģiskais pieminēja seksuālos pārkāpumus un dažu bīskapu neapmierinātību ar Ticības mācības dikastērija Deklarāciju “Fiducia supplicans” par svētību pastorālo jēgu. “Taču Baznīca,” viņš teica, “kļūs par uzticamu kopienu tikai tad, ja riskēsim, kā to darīja Kungs, uzticēties cits citam, arī tad, ja esam ievainoti”. “Viss balstās uz uzticību Dievam, kurš uzticas mums,” apgalvoja dominikānis. Viņš aicināja paļauties, ka ar Dieva žēlastību šī Sinode nesīs augļus, neraugoties uz to, ka nav iespējams paredzēt, kādus, un ka tie, varbūt, nebūs tādi, kādus vēlamies sagaidīt.
Rekolekciju vadītājs atzīmēja, ka uzticības krīzi var just arī globālā līmenī – starp politiķiem un dažādām partijām, un starp politiķiem un tautu; starp jauniešiem, kuri sāk vairs neticēt demokrātijai un starp masu saziņas pasauli, kurā “fake news” un mediju manipulācija cilvēkiem liedz ticēt patiesībai. Un tomēr, tieši šādā sarežģītā scenārijā visi kristītie ir aicināti būt par “ganiem”. Uz vecākiem, skolotājiem, lajiem-līderiem gulstas atbildība vadīt “nelielos ģimenes, skolas, kaimiņu ganāmpulciņus”.
“Mums visiem,” pasvītroja tēvs Redklifs, “ir ārkārtēja atbildība uzņemties rūpes par Kunga avīm, jo īpaši par ordinētajiem ganiem, kuru uzdevums ir vadīt ganāmpulku ārā no šaurā un introvertā ekleziālā aploka pretim plašajiem pasaules apvāršņiem”. Kā būtisku dominikānis izcēla izpratni par priesterību kā par “dievišķās draudzības kalpojumu”, jeb draudzību ar Dievu, lajiem, ar tiem, kas atrodas atstumtībā, ar brāļiem priesterībā. Tā ir priesterība, kas spēj palikt tālu no aizdomām un pretošanās pret sinodālo gājumu, būt brīva no “klerikāla elitārisma”, kas ir “pazemības trūkums un priesteriskās identitātes noliegums”.
“Lūk, kāpēc priesteris nedrīkst piekopt liekulību,” norādīja reliģiskais, “jo caurskatāmības trūkums sairdina jau pašu priesteriskās identitātes sirdi” un “Dieva tauta ir gatava piedot visu, izņemot liekulību”. Tēvs Redklifs aicināja Bīskapu Sinodes dalībniekus, lai tie ar “grēkus nožēlojušā grēcinieka,” tāda, kā Pēteris, autoritāti, varētu “atpazīt autoritāti otrā un tai pakļauties”.
