Pāvesta mudināti, Ukrainas bērni lūdzas Rožukroni
Svitlana Duhoviča - Vatikāns
"Paldies visiem zēniem un meitenēm, kas piedalās! Pievienosimies viņiem un uzticēsim tautas, kas cieš no kara, Dievmātes aizbildniecībai”. Tā pāvests Francisks savā ierakstā sociālo mediju platformā X pateicās visiem, kuri vienojās lūgšanā, pievienojoties iniciatīvai “Miljons bērnu lūdzas Rožukroni par mieru pasaulē”. Iniciatīvu rīkoja fonds “Palīdzība Baznīcai, kas cieš”. Visas pasaules bērnu lūgšanām pievienojās arī mazo cilvēciņu balsis no Harkivas, Ukrainas austrumos. Neraugoties uz savu agrīno vecumu, šie bērni, kas dzīvo vienā no pilsētām, ko visvairāk skar Krievijas karaspēka raidītās bumbas, diemžēl zina, ko nozīmē miera trūkums: bailes nomirt, izdzirdot vai ieraugot raķetes sprādzienu; viena vai abu vecāku, brāļu un māsu vai vecvecāku zaudējums; nostalģija par mājām, draugiem un mājdzīvniekiem, kas palikuši pēc evakuācijas; neiespējamība iet skolā – iepriekš pandēmijas un tagad arī kara dēļ.
Pāvesta vārdi pēc lūgšanas “Kunga eņģelis”
Jau 13. oktobrī, pēc Angelus lūgšanas, pāvests runāja par fonda “Palīdzība Baznīcai, kas cieš” iniciatīvu, sakot paldies “visiem zēniem un meitenēm”, kas tajā piedalīsies. Viņš aicināja visus ticīgos pievienoties bērniem, “lai lūgtu Dievmātes aizbildniecību Ukrainai, Mjanmai, Sudānai un citām tautām, kas cieš no kara un visāda veida vardarbības un posta”. “Šajā Rožukroņa lūgšanā kopā ar mūsu bērniem mēs lūdzam par mieru pasaulē un jo īpaši par mieru mūsu valstī,” Vatikāna medijiem sacīja Svētā Jāzepa kongregācijas māsa Oleksija Pohranična, kas kalpo Harkivā, Svētā Nikolaja grieķu katoļu katedrālē.
Rotaļu zonas kara virpulī
“Bērni, kuri lūdzas Rožukroni,” skaidroja klostermāsa, “ir no katehēzes grupām. Mums ir bērni no četru gadu vecuma līdz pat pusaudža vecumam. Šogad lūgšanā piedalījās arī apmēram divus gadus veca meitenīte: viņa bija laba meitene, sēdēja ar rožukroni rokā. Mēs lūdzamies Rožukroni, jo mēs visi, visi cilvēki, kas dzīvo Ukrainā, bērni un pieaugušie, ļoti vēlamies, lai iestājas miers, mēs vēlamies mierīgu dzīvi”. Māsa Oleksija norādīja, ka bērni un jaunieši no Harkivas nožēlo, ka nevar iet uz skolu. Ir maz iespēju būt kopā. Ņemot vērā frontes līnijas tuvumu, mācības reģiona skolās un universitātēs notiek tiešsaistē. Divas reizes nedēļā grieķu katoļu katedrālē māsa Oleksija kopā ar savu māsu organizē tikšanās bērniem un pusaudžiem, lai ne tikai mācītu viņiem katehismu, bet galvenokārt radītu telpu rotaļām, sarunām un radošām aktivitātēm.
Liela spriedze
“Ziniet, diemžēl, visus bērnus, kas dzīvo Harkivā un tās apkārtnē, var dēvēt par kara bērniem, jo viņi visu laiku dzird bombardēšanu. Pagājušajā svētdienā, kad es kaut ko stāstīju vismazākajai grupiņai, kāda meitenīte mani pārtrauca un teica: ‘Pagaidiet, man jums ir jāpastāsta, kas notika sestdien’. Iepriekšējā sestdienā bombardēšanā cieta kāda ēka pretī viņas mājai. Mazā meitene mums pastāstīja, cik ļoti viņa bija nobijusies. ‘Es ieraudzīju, ka pretējā ēkā ir ugunsgrēks, un es skrēju pie mammas. Par laimi, viņa bija tur kopā ar mani’.”
“Dzirdēt septiņus gadus vecu meiteni, kas stāsta šo stāstu, ir tik sāpīgi,” sacīja māsa Oleksija. Viņa pauda pārliecību, ka ir svarīgi, lai bērni runā, lai viņi neaizveras sevī, jo viņi piedzīvo tik daudz sāpju. “Tāpēc, kad mēs pirms lūgšanas aicinām katru izteikt savu nodomu, lielākā daļa no viņiem saka: ‘Lūgsimies par mieru, par mierīgām dienām’.” Citi izsaka vēlmi iet uz skolu: “Mēs gribam būt kopā, mēs gribam komunicēt”. “Diemžēl šādi rit viņu bērnība,” sacīja māsa Oleksija. “Mēs nekad nezinām, kad būs nākamā gaisa trauksme. Piemēram, kamēr es ar jums runāju, es tikko dzirdēju trauksmi, un mēs nezinām, vai lidos raķete vai kas cits... Pat tad, kad bērni ir ārā vai rotaļu laukumā, vienmēr pastāv risks, ka kaut kas var sprāgt. Tas ir ļoti saspringts laiks.”
