Semijs Basso: "Dievs no manas dzīves izveidoja kaut ko vienreizēju"

Alvize Sperandino - Tezze sul Brenta, Vičencas province

Bēru dievkalpojumā vietējais bīskaps Džuliano Bruņjoto nolasīja Vatikāna valsts sekretāra, kardināla Pjetro Parolina vēstījumu, kurā tiek augsti novērtēta Semija dzīves un ticības liecība.

Semijs šai pasaulē nodzīvoja 28 gadus, divreiz pārsniedzot vecumu, kādu parasti spēj sasniegt cilvēki, kuri sirgst ar progerijas sindromu. Kā vēstī līdzgaitnieki, tā ir bijusi neparasta eksistence, ko raksturojis neviltots dzīvesprieks un dziļa ticība, kas puisim ļāvusi pārvarēt neskaitāmus ierobežojumus un grūtības. Semijs Basso nebija vienīgi pacients. Viņš bija molekulārais biologs, nodarbojās ar pētniecību, mīlēja dziedāt, sportot, interesējās un aizrāvās ar daudzām lietām, viņu vadīja īpašs iekšējs spēks. Kungs Semiju aizsauca pie sevis aizvadītajā sestdienā, priecīga notikuma vidū, kad viņš kopā ar vecākiem kā viesis piedalījās savu tuvinieku kāzu svinībās.

Kardināls Pjetro Parolins, kurš, tāpat, kā Semijs, nāk no Vičencas provinces, izsaka garīgu tuvību viņa vecākiem, draugiem un visiem, kuri bija atnākuši uz bērēm. “Man bija iespēja personīgi pazīt Semiju,” raksta Parolins, “tikāmies ar viņu Ziemassvētkos, manās mājās un vēlāk, Vatikānā, kad viņš bija ieradies audiencē pie pāvesta Franciska. Uzskatu to par īpašu žēlastību, jo Semijs bija liela gaisma, kas bija iedegta pasaules tumsā. Daudzi šajās dienās ir izcēluši dažādus viņa personības aspektus. Mani pārsteidza fakts, ka viņš bija ieinteresēts arī izraēliešu un palestīniešu jautājumā. Viņam par to bija labas zināšanas, jo bija šo jautājumu pamatīgi izstudējis.”

Izrādās, ka vēstulē, ko Semijs rakstīja kardinālam, viņš piedāvāja pats nodoties kalpošanai, lai panāktu mieru šajā dramatiskajā situācijā. “Esmu sapratis, cik svarīga var būt pat tikai viena cilvēka griba, lai mainītu lietas un piešķirtu cerību,” atzina Semijs. Vēstījuma noslēgumā kardināls Parolins izsaka novēlējumu, “lai gaisma, ko Semijs ir iededzis, turpina apgaismot un sildīt visu mūsu sirdis un caur mums to cilvēku sirdis, kuri cieš un meklē jēgu, lai dzīvotu un cerētu”.

Bērēs daudzo pavadītāju vidū bija arī Itālijas valdības pārstāvis, ministrs attiecībām ar Parlamentu Luka Čiriani, Veneto apgabala vadītājs Luka Zaija, Tezze sul Brenta pilsētas mērs Luidži Pellanda un vairākas citas autoritātes. Ļoti daudz bija brīvprātīgo organizāciju dalībnieku. Dziedāja koris “Mendicanti di sogni” (tulkojumā: “Sapņu diedelnieki”), kura dalībnieks dzīves laikā bija arī Semijs. Koris izpildīja viņa mīļākās dziesmas. “Bēres bija pārvērtušās augšāmcelšanās svētkos,” liecina viena no dalībniecēm Alvize Sperandino, “tā bija pateicība par dzīvības dāvanu un tajā pašā laikā apsolījums glabāt viņu piemiņā un turpināt viņa sociālo un zinātnisko devumu.” Tezze un netālu esošā Skio pilsētiņas bija vēlējušās pusmastā nolaist savus karogus.

 “Viņš bija reta kaluma personība, kuru cilvēki pazina un mīlēja par viņa sniegto cerības, spēka un drosmes apliecinājumu,” saka Semija dzimtās pilsētiņas mērs Luidži Pellanda. “Par visu savu dzīvi man jāpateicas Dievam” – tāds ir Semija Basso garīgais mantojums. Pirms Svētās Mises vairāki viņa draugi un paziņas sniedza liecības. Aizkustinoša bija arī bīskapa Bruņjoto homīlija, kurā viņš komentēja svētā Pāvila 1. vēstules korintiešiem fragmentu par mīlestību un par Kalna svētībām no Mateja Evaņģēlija. Bīskaps publikai atklāja Semija garīgo testamentu, ko viņš bija vēlējies atstāt pirms savas aiziešanas. Testamentu viņš bija sastādījis jau 2017. gada septembrī. “Tā ir pēdējā liecība, kas atklāj visu viņa eksistences jēgu,” teica bīskaps, atzīstot, ka pats nespētu rast evaņģēliski piesātinātākus vārdus. Lūk, ko Semijs rakstīja:

 “Vēlos, lai jūs zinātu, ka esmu dzīvojis savu dzīvi laimīgi, bez izņēmumiem, un dzīvojis to kā parasts cilvēks ar prieka un smaguma brīžiem, ar vēlēšanos darīt labu. Dažreiz tas man izdevās, bet dažreiz esmu izgāzies. Nezinu, kā es aiziešu no šīs pasaules, droši vien būs daudzi, kas teiks, ka esmu zaudējis cīņā pret slimību. Taču, neklausieties! Nekad nekāda cīņa nav bijusi, ir bijusi tikai dzīve, ko apskaut tādu, kāda tā ir – ar savām grūtībām, bet vienmēr brīnišķīga, vienmēr fantastiska. Tā nebija nedz prēmija, nedz sods, bet vienkārši, dāvana, ko man bija devis Dievs.”

Jaunietis piebilst: “Personiskā godība, lielums, slava nav nekas cits kā pārejoša lieta. Savukārt, mīlestība, ko izrādām dzīvē, ir mūžīga, jo tikai Dievs ir mūžīgs un mīlestība nāk no Dieva. Ja ir kaut kas, ko nekad neesmu nožēlojis, tad tas ir tas, ka savā dzīvē esmu mīlējis daudzus cilvēkus un daudz. Un tomēr, pārāk maz”.

Runājot par slimību, Semijs savā testamentā saka: “Lielu savas dzīves daļu esmu domājis, ka nav pilnīgi pozitīvu, vai negatīvu notikumu, ka no mums ir atkarīgs, vai mēs redzam to skaisto, vai tumšo pusi. Kāds notikums nevar būt tikai un pilnīgi negatīvs. Tas, kas tiek gaidīts no mums, ir rast kaut ko pozitīvu, iet pareizo ceļu, paciešot un mīlestības uz citiem dēļ, pārveidojot negatīvo notikumu pozitīvajā”.

Interesanti, ka domājot par savām bērēm, Semijs aicina paraudāt, taču arī priecāties, jo apzinās, ka šai brīdī viņš būs ar Kungu: “Tiem, kuri raudās, ziniet, ka bēdīgiem būt ir normāli. Tiem, kuri gribēs svinēt svētkus, ziniet, ka svinēt svētkus ir normāli. Raudiet un sviniet, dariet to arī par godu man. Arī Jēzus baidījās no nāves. Tās ir bailes no nezināmā, jo pagātnē mums tādas pieredzes nav bijis. Tomēr, domāsim par nāvi pozitīvā veidā: ja tās nebūtu, tad mēs savā dzīvē varbūt neko neiesāktu, jo vienmēr būtu rītdiena. Savukārt, nāve mums liek saprast, ka ne vienmēr ir rītdiena, ka tad, ja kaut ko vēlamies panākt, tad īstais brīdis ir “tagad”.

Semijs turpina stāstīt par savām attiecībām ar to, ko svētais Asīzes Francisks sauca par “māsu nāvi”: “Būdams kristietis, pieņēmu nāves izaicinājumu. Es nevēlējos mirt, nebiju gatavs mirt, bet biju sagatavojies. Ja esmu bijis dzīves cienīgs, ja esmu nesis savu krustu kā man to bija prasīts darīt, tad tagad esmu pie Radītāja. Tagad esmu pie sava Dieva, pie savu tēvu Dieva Viņa nesagraujamajā namā. Par visu savu dzīvi, par katru skaistu lietu, man ir jāpateicas Dievam. Ticība mani ir pavadījusi un es nebūtu tas, kas esmu, ja man nebūtu manas ticības. Viņš pārveidoja manu dzīvi, to pieņēma, izveidoja no tās kaut ko vienreizēju un darīja to manas ikdienas dzīves vienkāršībā”.

Tulkoja un publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte