Kardināls Reina atver Laterāna bazilikas Svētās durvis
Silvija Krivteža - Vatikāns
Sprediķī kardināls Baldazars Reina pauda prieku par Svēto durvju atvēršanas ceremoniju Romas bīskapa katedrālē. "Ar šo žestu vēlamies atjaunot ticību Jēzum Kristum, mūsu pestīšanas Durvīm, apliecināt savu apņemšanos būt par konkrētu cerības zīmi katram brālim un māsai, atvērt savas sirds durvis ar žēlsirdības, labestības un taisnīguma jūtām."
Svinības iegūst vēl lielāku nozīmi, jo tās notiek Svētās ģimenes no Nācaretes svētkos, kas ir katras mājas kopienas modelis un Trīsvienības kopības spogulis. Šie svētki ir aicinājums atzīt sevi par Dieva ģimeni, kas aicināta augt vienotībā un savstarpējā mīlestībā, un lūgšanā atbalstīt visas ģimenes, īpaši tās, kas piedzīvo grūtības un ciešanas.
Sludinātais Dieva Vārds palīdz mums pārdomāt savu kristīgo identitāti. Mēs esam bērni Dieva Dēlā, esam aicināti dzīvot kā Dieva ģimene. Svētās durvis atsauc atmiņā šo ikdienas žestu, ko mēs veicam, pārkāpjot savu māju slieksni. Šīs durvis, kas tagad ir plaši atvērtas, ir ievedušas mūs ne tikai Kunga namā, bet arī Viņa sirds dziļumos, - teica kardināls Reina.
Apustulis Jānis otrajā lasījumā sniedz neparasti dziļu pasludinājumu: "Mīļie, redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir devis, ka mēs saucamies par Dieva bērniem, un patiesi mēs tādi esam" (1Jn 3,1). Būt Dieva bērniem ir realitāte, kas mūs ieved dzīvās un pārveidojošās attiecībās ar Tēvu. Šī patiesība prasa nepārtrauktu atgriešanos pie Dieva tēvišķās mīlestības avota, kas izgaismo mūsu esamības un rīcības jēgu. Šādā gaismā līdzība par žēlsirdīgo Tēvu ir kā spogulis, kurā mēs esam aicināti atpazīt sevi.
Ilgu laiku šīs līdzības interpretācijā abi brāļi tika nošķirti un pretstatīti, nesaprotot, ka viņi abi cīnās par to, ka ir dēli, pamatojoties uz kļūdainu spriedumu pret tēvu. Atcerieties, ka priekšplānā nostājas jaunākais dēls, kurš pieprasa savu mantojuma daļu un aiziet, pārliecināts, ka, lai justos dzīvs un atbildīgs par savu dzīvi, viņam ir jāatsakās no tēva, jāatsakās no mājām, kurā viņš uzauga. Mēs sākam domāt, ka Dievs ir mūsu brīvības ienaidnieks, šķērslis, kas jānovērš, lai beidzot justos savas eksistences vadītāji.
Tomēr pat vecākais dēls, kas varētu šķist uzticības un paklausības paraugs, ir dziļi iesakņojušos pārpratumu gūsteknis. Viņa patiesais stāvoklis skaidri atklājas viņa protestā tēvam, kad jaunākais brālis atgriežas: "Es esmu tev kalpojis daudzus gadus un nekad neesmu nepaklausījis nevienai tavam pavēlei, bet tu man nekad neesi devis kazlēnu, lai es varētu ieturēt mielastu kopā ar saviem draugiem" (Lk 15, 29). Šajos vārdos atklājas paklausība bez mīlestības, kas tiek piedzīvota kā kalpošana gribai, kura tiek uztverta kā despotiska. Tāpēc abi dēli galu galā interpretē savu vietu tēva namā nevis kā mīļoto bērnu, bet kā kalpu vietu: vecākais, paziņojot, ka ir kalpojis, un jaunākais, izlemjot atgriezties mājās ar nodomu lūgt, lai viņu pieņem kā vienu no tēva algotajiem darbiniekiem.
Taču pārsteigums ir tēva reakcijā, kurš pārtrauc jaunākā dēla runu un, vēršoties pie saviem kalpiem, paziņo: "Šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs, kas bija zudis, ir atkal atrasts" (Lk 15, 24). Līdzīgi arī vecākajam dēlam, kurš izsaka savu aizvainojumu, tēvs atbild ar atbruņojošu maigumu: "Dēls, tu vienmēr esi ar mani, un viss, kas ir mans, ir tavs" (Lk 15, 31). Šie vārdi izsaka patiesību par sirsnīgām attiecībām: būt dēlam nav nosacījums, kas ir nopelnīts vai tiek pelnīts, bet gan dāvana, kuras pamatā ir tēva beznosacījumu mīlestība. Šādai nepareizai izpratnei par tēvišķību ir tiešas sekas attiecībā uz brālību. Nespēja pieņemt tēvu kā mīlestības avotu rada šķelšanos brāļu starpā, kura sekas ir dramatiskas. Atteikšanās piedalīties jaunākā brāļa atgriešanās svētkos izpaužas kā atteikšanās no radniecības: "Bet tagad, kad ir atgriezies šis tavs dēls, kas tavu mantu ir izšķiedis ar netiklēm, viņa dēļ tu esi nokāvis nobarotu teļu" (Lk 15, 30). Šajos rūgtuma un atsvešinātības vārdos izskan brālības noliegums, "tavs dēls", kas atsakās no visām saitēm ar brāli. Tomēr tēvs ar mīlestību atbild: "Šis tavs brālis" (Lk 15, 32), cenšoties atgriezt abus dēlus pie kopīgās ģimenes piederības apziņas.
Šajā līdzībā ir kāda detaļa, kas aicina mūs vēlreiz pārdomāt durvju tēlu, to pašu durvju, pa kurām mēs esam izgājuši un turpināsim iziet šī žēlastības gada laikā. Brīdī, kad dēls dodas atpakaļ, svētais Lūkass ar aizkustinošu precizitāti uzsver: "kamēr viņš vēl bija tālu" (Lk 15, 20). Šeit atklājas neparasta tēvišķās sirds iezīme: tēvs ne tikai gaidīja, bet ar nelokāmu cerību palika nomodā, un, redzot dēlu no tālienes, viņš sevī izjūt dziļu līdzjūtību. Viņš nevilcinās, bet skrien pie viņa, apskauj viņu un skūpsta ar bezgalīgu maigumu.
Mēs varam iztēloties, kā skrien tēvs, kurš mīl, mēs redzam viņu tuvojamies ar atvērtām rokām. Šīs atvērtās rokas ir svētās durvis. Neatkarīgi no tā, cik tālu mēs esam aizgājuši, neatkarīgi no tā, ko esam izdarījuši, izšķieduši vai sabojājuši. Brīdī, kad esam nolēmuši atgriezties, mēs nekad neatradīsim aizvērtas durvis, bet gan apskāvienus, kas mūs uzņem un svētī.
Mājas, kas mūs gaida, nav nekas cits kā Tēva mājas, Viņa sirds, vieta, kur mēs esam redzami pat tad, kad mēs vēl nevaram Viņu saskatīt. Tā ir sirds, kas nāk mums pretī, kamēr mēs vēl esam tālu, jo Viņš nekad nav no mums attālinājies.
Mēs vēlamies kļūt par cerības svētceļniekiem, par darbīgas mīlestības svētceļniekiem. No šīm Kunga atvērtajām rokām mēs mācāmies būt Baznīca, mācāmies kļūt par tās sakramentu, par Dieva ģimeni, kas dāvā mums žēlastību darīt labu.
Nevilcināsimies iziet pa durvīm, kas ved uz Dieva sirdi, kura rokas ir plaši atvērtas, lai mūs uzņemtu. Ienāksim pa tām ar pārliecību, izgaršosim un apcerēsim, cik labs ir Kungs (Ps 34, 9); un, kad būsim izjutuši prieku, ko sniedz šī bērnišķīgā piederība, kļūsim par nenogurstošiem cerības sējējiem un brālības veidotājiem mūsdienu pasaulē.
Iziet pa Svētajām durvīm nozīmē pieņemt šo aicinājumu un dzīvot kā bērni Dēlā, kā Tēva liecinieki, kurš mūs gaida, "kamēr vēl mēs esam tālu" (Lk 15, 20). Tas ir aicinājums ar atvērtu sirdi atbildēt uz Dieva žēlastību, ļaujot sevi samierināt Viņa apskāvienos, kas atjauno mūsu cieņu un ļauj mums veidot patiesas brālības attiecības.
Šodien, izejot pa šīm durvīm, kas ir Tēva rokas, mūsu domas ar īpašu līdzjūtību vēršas pie tiem, kuri, līdzīgi kā jaunākais dēls jūtas attālināti un necienīgi, un pie tiem, kuri, līdzīgi kā vecākais dēls, nes savā sirdī dziļa rūgtuma nastu un vairs nejūtas kā mīļotie bērni. Padomāsim par slimajiem, ieslodzītajiem, tiem, kurus ir skārušas ciešanas, sāpes, vientulība, nabadzība vai neveiksmes; par tiem, kuri ir nolaiduši rokas, jo ir noskumuši vai zaudējuši jēgu; par tiem, kuri ir pārstājuši meklēt Tēva rokas, jo ir noslēgti sevī vai pasaulīgo lietu drošībā. Šajā pasaulē, ko plosa daudzi kari, nesaskaņas un nevienlīdzība, izstiepsim rokas pret visiem; centīsimies, lai caur mūsu atvērtajām sirdīm atspoguļotos Dieva mīlestība. Mēs izglābsimies nevis vieni paši, bet kā ģimene, un tāpēc mums ir jākopj brālība, cik vien iespējams!
Kļūstot par bērniem Dēlā, padarīsim šo misiju par savu un apņemsimies ar savu dzīvi sludināt Evaņģēlija prieku. Lai mūsu liecība, tāpat kā Marijas un Jāzepa liecība, būtu gaiša un auglīga, lai ikvienas aizvērtās durvis kļūtu par atvērtām durvīm un ikviena tāla sirds atrastu ceļu atpakaļ uz Tēva mājām, - teica Romas diecēzes ģenerālvikārs.
