Pasaulei ir vajadzīga mīlestība, kas neko negaida pretī
Silvija Krivteža - Vatikāns
20. februārī Baznīca pieminēja svētīgo Amatu no Asīzes, svētās Klāras dibinātā klauzūras klostera māsu, kas pilnībā nodevās lūgšanai un gandarīšanai. Lai gan viņa dzīvoja 13. gadsimtā, viņas piemērs iedvesmo arī 21. gadsimta cilvēkus.
Divas reliģiskās dzīves formas – kontemplatīvās dzīves, kā svētīgā Amata, un apustuliskās dzīves, kā svētais Francisks no Asīzes, - ir dzīvas liecības par Dieva mīlestību. No klusas lūgšanas apslēptībā līdz aktīvai kalpošanai ģimenēm un jauniešiem - šīs divas plūsmas, kas īpaši attīstījušās kopš 19. gadsimta, atgādina, ka konsekrētā dzīve atbilst dažādām mūsdienu vajadzībām.
Svētīgā Amata - lūgšana, kas uztur pasauli
Svētīgā Amata no Asīzes, klarišu māsa, bija viena no tām, kas izvēlējās dzīvot lūgšanas klusumā. Mūsdienās daudzi brīnās, vai šādam aicinājumam joprojām ir jēga. Laikā, kad pasauli nomāc dažāda veida trokšņi, klostera māsas, kas veltījušas sevi pastāvīgai lūgšanai, ir uzticīga Dieva mīlestības balss. Lūgšana ir uzturējusi Baznīcu gadsimtiem ilgi - tā bija svētā Franciska un svētās Klāras laikā un tā ir arī šodien. Dievs darbojas caur māsām, kuras ik dienas klosteros, kapelās un kopienās aizlūdz par pasauli. Kad cilvēce ir apmaldījusies haosā, kad trūkst miera un cilvēks meklē dzīves jēgu, tieši tādi cilvēki kā svētīgā Amata - lai arī klusi un neredzami - kļūst par Baznīcas balstiem, atgādinot, ka patiess spēks dzimst pazemīgā paļāvībā uz Dieva apredzību.
Divi ceļi - kontemplācija un kalpošana
Dažus simtus gadu vēlāk īpašu nozīmi ieguva vēl viena reliģiskās dzīves forma - aktīva kalpošana pasaulē. Daudzas svētās savu aicinājumu īstenoja tieši šādā veidā. Viena no viņām bija svētīgā Franciska Siedliska, Svētās ģimenes no Nācaretes māsu kongregācijas dibinātāja, kura savu harizmu atklāja kalpošanā ģimenēm un bērnu un jauniešu audzināšanā. Lai gan viņas šķīra laiks un dzīvesveids, Amatai un Franciskai bija viena kopīga iezīme: pilnīga paļāvība uz Dievu un gatavība pildīt Viņa gribu.
Svētīgā Amata un svētīgā Franciska Siedliska parāda divus reliģiskās dzīves veidus, divas konsekrētās dzīves dimensijas: kontemplāciju un kalpošanu. Dažas māsas izvēlas klosteri, veltot sevi galvenokārt lūgšanai par labu pasaulei; savukārt citas strādā starp cilvēkiem - māca, palīdz un atbalsta tos, kam tas ir nepieciešams. Viņas dibina skolas, slimnīcas un aprūpes namus. Ir arī tādas, kas sludina Evaņģēliju plašsaziņas līdzekļos un misijās, atgādinot mums, ka Dieva mīlestība pārvar visas ciešanas un vientulību. Abi ceļi parāda, ka Dievam ir vajadzīgas gan klusas lūgšanu balsis, gan konkrēti mīlestības darbi. Reliģisko māsu klātbūtne ir Dieva rūpju par cilvēkiem turpinājums. Bieži vien viņas ir pirmās, kas apskauj pamestus bērnus, pārsien slimnieku brūces, mierina vientuļos, atgriež cerību tiem, kas to zaudējuši, un sludina Kristus labo vēsti.
Liecība, kas paliek
Svētīgā Amata un svētais Francisks no Asīzes mums atgādina, ka katrā laikmetā Dievs aicina cilvēkus uz konkrētu misiju. Katrs no viņiem savā veidā atsaucās Kunga aicinājumam, atstājot aiz sevis gaismu, kas kvēlo arī mūsdienu nemierīgajā pasaulē. Šodien viņu garīgais mantojums joprojām ir dzīvs.
Klarišu ordeņa māsas turpina lūgties par pasauli un Nācaretes kongregācijas māsas turpina kalpot ģimenēm un bērniem. Viņas ir vajadzīgas Dievam, jo pasaulei joprojām ir vajadzīga mīlestība, kas neko negaida pretī.
