Irākas cerība mazas meitenes smaidā

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Francisks apmeklēja Irāku no 5. līdz 8. martam. “Mums tā bija kā pamošanās no murga. Mēs neticējām savām acīm. Valsts patiešām var atkal nostāties uz kājām”, Meniketti, kurš pats klātienē sekoja līdzi pāvesta vizītei, šajos vienkāršajos vārdos ietērpj visas irākiešu tautas cerību. Ceļojuma tēlu iezīmē Mosulas momentuzņēmums. Tā bija Islāma valsts galvaspilsēta, kuras drupas ir pārpildītas ar tūkstošiem ložu. Aplūkojot šīs pilsētas sagrautās baznīcas, mājas, mošejas, mēs burtiski “pieskaramies” negantajām cīņām un cilvēka niknumam, kurš iznīcina un samīda savu brāli.

Vietā, kur šķita, ka virsroku gūst šausmas, bērni ar dziesmām un olīvu zariem rokās sagaidīja pāvestu. Citi netālu no šīs tikšanās vietas rotaļājās uz zemes ceļa, jo ir palikušas asfaltētas tikai centrālās ielas. Kāda 4-5 gadus veca meitene atraujas no savu biedru grupiņas un soļo atpakaļ. Tad apstājas kāda kareivja priekšā un ar savām actiņām nopēta viņu no galvas līdz kājām. Kareivis, apjozies ar granātām, ar ķiveri galvā un saulesbrillēm uz acīm, pieliec galvu. Viņu skatieni sastopas. Vīrs noglauda mazās galvu un paceļ viņu savās rokās. Ar zemi nosmērētajā meitenes sejā uzplaiksnī smaids. Kareivis pasmaida pretī. Šajā attēlā ir visa Irākas tagadne un nākotne – saka žurnālists.

Meniketti atgādina, ka Francisks bija pirmais pāvests, kurš spēra kāju uz Ābrahama zemes. Tādā veidā viņš iedrošināja un stiprināja ticībā kristiešu kopienu, kuri reizē ar musulmaņiem un citām minoritātēm, kā piemēram, jazīdiem, piedzīvoja neizsakāmas ciešanas. Tas bija vēsturisks ceļojums.

Vatikāna Radio kolēģis stāsta, ka Irākā ik uz soļa sastopami bruņoti vīri, uz ceļiem izvietoti militārposteņi. Tomēr tur, kur brauca pāvests, pulcējās cilvēki, kuri gan drīkstēja atrasties vairāku desmitu metru attālumā no ceļa ar rokām aiz muguras. Ceļa malās visur plīvoja dzeltenbaltie Vatikāna karodziņi.

2020. gada laikā Irākā novērotas aptuveni 1400 teroristiska rakstura epizodes. Valstī ir grūti atrast darbu. Milzīga problēma ir ekonomiskās grūtības. Tomēr tās nav vienīgās lietas, kas ir raksturīgas Irākai – pat ja tās dominē stāstos un neatstāj pietiekoši vietas labajām ziņām par cilvēku nesavtību, dalīšanos, palīdzēšanu un rekonstrukciju. Pāvests ar savu ceļojumu šajā zemā iededza citādāku gaismu – atzīst Meniketti. Pirmo reizi desmitu gadu laikā par Irāku tika runāts pozitīvi – par tās cilvēku viesmīlību, perspektīvām un nākotni. Kristieši un musulmaņi dalījās ar Francisku savās ciešanās un arī savā ticībā. Viņi atklāja savu spēku un apliecināja savu gribu tur palikt un nostādīt savu zemi atkal uz kājām – zemi, kas ir antīkās civilizācijas šūpulis un bija mierīgas savstarpējas sadzīvošanas paraugs. Visi klausījās, kā sacīja, “cēlos vārdus”, kas izskanēja no gudra cilvēka mutes.

Kristieši lūdzās kopā ar apustuļa Pētera pēcteci, kļūstot par gaismu visai pasaulei. Francisks pieminēja mocekļus, nosodīja ikvienu fundamentālisma izpausmi un solidarizējās ar visiem kristiešiem un katru cilvēku, kurš cieta un turpina ciest. Neraugoties uz pandēmiju, veselas ģimenes pulcējās kopā, lai vismaz pa gabalu kaut nedaudz redzētu šo no tālienes nākušo “miera vīru”.

Patriarha Ābrahama dzimtenē Ūrā notika gaidītā starpreliģiskā tikšanās. Debesīs pār tuksnesi gaišā dienas laikā bija redzamas zvaigznes. Pāvests norādīja uz debesjumu kā kompasu, pēc kā vadīties, lai staigātu zemes virsū, veidotu tikšanās, dialoga un miera ceļus.

Liels prieks un saviļņojums valdīja Karakošā, kuras iedzīvotāju lielākā daļa ir kristieši. Svētais tēvs uzklausīja viņu ciešanu pilnos stāstus un redzēja to ticību, kuri bija kļuvuši par “Islāma valsts” briesmu darbu aculieciniekiem. Šie cilvēki redzēja, kā teroristi nogalina viņu bērnus, sievas un brāļus. Un tomēr Francisks dzirdēja, kā viņi piedod slepkavām. Brīdī, kad pāvests izteica vārdus “Jūs neesat vieni”, turienes sirmgalvju un jauniešu acīs parādījās asaras – stāsta Massimiljano Meniketti.

Noslēgumā viņš norāda, ka savukārt Erbīlā kopā ar Svēto tēvu lūdzās vairāk nekā 10 tk. ticīgo no visas Irākas. Viņi viņu sagaidīja dziļā sakopotībā un klusumā, ar jaunu cerību sirdī, ar cerību, ka citādāka Irāka ir iespējama.