Bērni Jordānas Rietumkrastā. Ziemassvētki, neraugoties uz karu

Žans Šarls Putcolu - Vatikāns

 Un tomēr – Jēzus dzimšanas atcere ir laiks, lai priecātos un labāk iepazītu šo svētku autentisko nozīmi, proti, Dieva Dēla pazemību Betlēmes silītē. Pasludināšanas draudzē Ain Arikā, netālu no Ramallahas, prāvests Firas Abedrabbo baznīcu ir izrotājis ar eglīti un Kristus dzimšanas notikuma atveidojumu, lai kopā sapulcētu bērnus un sniegtu tiem garīgu mierinājumu šajā raižpilnajā brīdī. Neizgaismota šogad paliks dievnama fasāde.  

“Rīkosim vienkāršas aktivitātes, kas spēj pacilāt garastāvokli,” Vatikāna Radio stāsta tēvs Firas. “Respektēsim situāciju, bet tajā pašā laikā sēsim prieku, īsto Ziemassvētku prieku, kas ir centrēts uz Jēzus dzimšanu, un šo brīdi centīsimies izdzīvot kā vienota ģimene”.

Kādus jautājumus bērni pašreizējā situācijā mēdz uzdot? Prāvests atbild, ka visvairāk viņus nomoka jautājumi par to, kāpēc mirst bērni, kāpēc cilvēki strīdās? Vai tas notiks arī pie mums? Bērnus patiešām māc bailes, savā bērnu valodā viņi uzdod daudzus eksistenciālus jautājumus – jautā par nāvi, par saviem vienaudžiem, kuri mirst, par netaisnībām.  

Kā šajā situācijā runāt par tādām vērtībām, kā miers, dialogs, izlīgšana? Priesteris Firas Abedrabbo atzīst, ka tas patiešām ir izacinājums ne tikai viņam, bet arī citiem garīgās kārtas pārstāvjiem šajā reģionā. Kristieši, vienlaikus būdami arī palestīnieši, atrodas tādā kā aplenkumā, kurā no vienas puses valda ienaids, no citas politiskais un reliģiskais fanātisms. “Ir skaidrs, ka bērniem cenšamies paskaidrot, ka ir jāmīl visi, ka ir jāmīl arī ienaidnieks. Savukārt, bērni mums uzdod smagus jautājumus, to skaitā: “Kā gan varam mīlēt izraēlieti, kurš mūs nogalina?” Mēs atbildam, ka mīlēt kādu, mums, kristiešiem, nenozīmē piekrist visam, ko tas dara. Tas nozīmē saskatīt viņā Dieva attēlu un palīdzēt viņam ieraudzīt Dieva attēlu sevī, lūdzoties par viņu, izrādot viņam žēlsirdību, kas, cerams, var atgriezt viņa sirdi,” saka priesteris no Ain Arikas Jordānas Rietumu Krastā.

Tāpat kā no citiem kara skartajiem reģioniem, arī no šejienes emigrācijā dodas daudzi jaunieši. Viņi stāsta, ka tuvākajā nākotnē nesaskata šeit nekādu miera perspektīvu. Tie, kas aizbrauc, novēl, lai arī viņu bērniem nav jādzīvo tādā situācijā, kādā līdz šim ir dzīvojuši viņi. Taču, ir arī tādi, kas saka, ka viņi vēlas palikt, ka šeit ir viņu dzimtene, viņu situācija, viņu kultūra.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte