Arī kara vidū paliek gaisma, kuru neviens nespēj izdzēst
Svitlana Duhoviča, Inese Šteinerte - Vatikāns
Pirms tam, jautāts, vai Zaporižji Lieldienās, tāpat kā Harkivu Ziemassvētkos – divas pilsētas, kas ir pakļautas vissīvākajiem uzbrukumiem, Svētā Krēsla diplomāts bija izvēlējies tīšām, viņš atbildēja apstiprinoši, paskaidrojot, ka vadījies pēc vēlēšanās lūgties kopā ar cilvēkiem, kuri lūgšanā saliek visu savu garu, savas ilgas un cerības, jo citas iespējas tiem nav, neviens viņus neizglābs, kā tikai Dievs. Pie tam, dzīvojot tik tuvu karadarbības frontei, ir svarīgi būt kopā. Zaporižji, Hersonu un Harkivu vismazāk sasniedz humanitārā palīdzība.
Apustuliskais nuncijs pastāstīja, ka viņam bija svarīgi apmeklēt Zaporižji, lai pārliecinātos arī, kā tiek sadalīta palīdzība, ko caur kardinālu Krajevski ir nosūtījis pāvests. “Cilvēki šeit patiešām ir pateicīgi, saņemot maizes gabalu un kaut ko, ko var likt uz maizes. Daudzi ir pazaudējuši darbu, jo fabrikas kara dēļ nestrādā, tāpēc cilvēku skaits, kam ir nepieciešama palīdzība, aizvien pieaug,” pastāstīja pāvesta sūtnis Ukrainā.
Arhibīskaps Kulbokas Zaporižjē tikās arī ar grieķu-katoļu kopienu, kura Lieldienas svinēs vēlāk, maija mēnesī. Tomēr, vairāk laika tika pavadīts ar Romas rita katoļiem. Nuncijs atzīst, ka Lieldienas viņiem bija vēl svarīgākas, nekā tiem ticīgajiem, kuri dzīvo mierīgās zemēs, jo kara laikā pastāv liels risks ieslīgt izmisumā, arī psiholoģiska rakstura problēmās, jo nākas saskarties ar lielu vardarbību un grūtībām. Pastāv arī nesaprašanās. Arhibīskaps šeit satika brīvprātīgos no vairākām citām zemēm, no kuriem uzzinājis, ka nesaprašanos bieži sekmē propaganda. “Viņi ierodas šeit un redz citādu realitāti, daudz aizkustinošāku, reālāku… Politiskā propaganda koncentrējas uz mazākas nozīmes lietām, tā neredz būtisko” atzīmē apustuliskais sūtnis.
Svētā Krēsla pārstāvis dalās Lieldienu vigīlijā gūtajās atziņās, kad dievkalpojums sākas ar nodzēstām gaismām. Tumsa, kas iestājas, atgādina par karu. Tikai viena gaisma ir iedegta un tā ir Lieldienu svece, Jēzus, kas atmirdz tumsībā. “Man tas bija patiešām aizkustinošs brīdis, jo tas rāda, ka karu ir izdomājuši cilvēki, kuri uzdrīkstas izgudrot dažādus ieganstus, lai uzbruktu citiem, neprasot Kungam Radītājam. Tomēr, Kristus gaisma vienalga turpina spīdēt mūsu vidū,” apliecina arhibīskaps.
Nav dienas, kad uz Ukrainas pilsētām un ciematiem netiktu uzbrukts. Tas sēj nāvi cilvēku vidū un sagrauj infrastruktūras, nemaz jau nerunājot par dzīvībām, kas tiek zaudētas frontē. Pār šo zemi ir nolaidusies nāve. Kādu jēgu šādā situācijā iegūst vārdi “Kristus ir augšāmcēlies?” Atbildot uz šo, žurnālistes Svitlanas Duhovičas uzdoto jautājumu, Svētā Krēsla nuncijs Ukrainā teica:
“Šiem vārdiem par Jēzus augšāmcelšanos ir ļoti svarīga jēga, es teiktu, daudz svarīgāka, nekā mierīgajās zemēs, arī tāpēc, ka dzīve agrāk, vai vēlāk beigsies kara, vai arī ne kara dēļ, un arī šī kara vidū paliek šī gaisma, kuru neviens nespēj izdzēst, kuru neviens nespēj atņemt. Tāpēc, tieši Jēzus ir šī mūsu drošība, šis pamats, arī mūsu cerība, jo citu cerību praktiski nav.”
Arhibīskaps Kulbokas atzīmēja, ka netālu no Zaporižjes Romas katoļu katedrāles ir apbedīts advokāts Deniss Tarasovs, kurš bija arī Svētā tēva iniciatīvas “Pāvests Ukrainai” tehniskās komitejas loceklis. Pirms Krievijas uzbrukums paspēja izvērsties plašumā, viņš rūpējās par humanitāra rakstura jautājumiem, vēlāk karš tam lika aizstāvēt savu zemi un viņš zaudēja dzīvību. Zaporižjes viesis pastāstīja, ka viņš šo advokātu pazinis un tagad, esot šai pilsētā, uzzinājis, kur atrodas viņa kaps. Lietuviešu tautības arhibīskaps apliecināja, ka arī tad, kad dzīvība tiek zaudēta tik netaisnīgā, agresīvā veidā, augšāmcelšanās paliek un tas ir pamats, kas vēl vairāk aizkustina tieši kara laikā.
Sarunas gaitā tika pieminēts vēstījumā “Urbi et Orbi” izskanējušais pāvesta aicinājums apmainīties ar visiem karagūstekņiem starp Krieviju un Ukrainu. Tā kā apustuliskais nuncijs personīgi iesaistās gūstekņu apmaiņas lietā, viņš izteica gandarījumu par šo Svētā tēva iniciatīvu, vienlaikus atzīmējot, ka būtiski ir, lai šis aicinājums tiktu uzklausīts un piepildīts praksē. Diplomāts atgādināja par diviem grieķu-katoļu priesteriem, kas tika sagūstīti Berdjanskā, netālu no Zaporižjes. Apmainīties ar gūstekņiem, nozīmētu paglābt dzīvības.
Arhibīskaps Kulbokas pastāstīja, ka Ukrainā viņam ir bijusi iespēja apmeklēt krievu gūstekņus, taču viņš zina, ka apustuliskajam nuncijam Krievijā nav iespējas apmeklēt ukraiņu gūstekņus. Viņus apmeklēt nav ļauts nevienam Baznīcas pārstāvim. Apziņa, ka daudzi cilvēki atrodas tik smagos apstākļos, kā smags slogs nospiež sirdi. Daudzi bijušie gūstekņi ir teikuši, ka vissmagākais, ko nācies piedzīvot, ir zaudēt paļāvību, cerību, ticību. “Ticība ir vienīgais, kas paliek,” sarunas noslēgumā teica arhibīskaps, “taču, ir nepieciešams, lai šai ticībai varētu pieskarties, gūt iedrošinājumu, jo, pretējā gadījumā viņu ciešanas paliek nemainīgas. Diemžēl, nav iespējas viņus apmeklēt.
