Ukraiņu priesteris Ostrovskis: karš grauj mūsu cieņu
Svitlana Duhoviča, Jānis Evertovskis – Vatikāns
Priesteris Romans Ostrovskis ir Bībeles speciālists. Viņš studēja Bībeles teoloģiju Pontifikālajā Gregora universitātē un šobrīd to pasniedz seminārā. Intervijā Vatikāna Radio viņš dalījās savās pārdomās par bullu Spes non confundit, ar kuru pāvests Francisks pasludināja Jubilejas gadu.
“Es uzmanīgi izlasīju bullas tekstu”, viņš sacīja, “un atklāju tajā daudz skaistu un interesantu tēmu. Piemēram, viens no pantiem, kas man šķiet ļoti svarīgs, ir tas, kurā Svētais tēvs skaidro, ka kristīgā dzīve ir ceļojums un ka šī ceļojuma, kā arī Jubilejas gada mērķis ir tikšanās ar Kungu Jēzu. Man jāsaka, ka katoļi un visi kristieši Ukrainā jūt Jēzus klātbūtni, kas viņus sargā. Tomēr, no otras puses, mēs visi redzam, ka ļoti pieaug vilšanās. Mēs esam jau trešajā kara gadā, un cilvēki jūt tā sekas: viņi ir noguruši, viņi zaudē cerību, ka šeit kaut kas var mainīties uz labo pusi, ka mūsu balsis tiks sadzirdētas”.
Jaunais priesteris stāstīja, ka, sākoties pilna mēroga karam, valdīja lielas bailes, cilvēki nesaprata, kas notiek. Taču bija arī cerība, jo Ukraina varonīgi aizstāvējās. Savukārt tagad, turpinoties karam un ar to saistītajām ciešanām un neziņai, daudzi cilvēki ir apjukuši.
“Šeit mums ir ļoti grūti domāt par to, kas notiks rīt”, norādīja priesteris Romans. “Ukrainā ir nereāli plānot vairāk nekā nedēļu uz priekšu. Skan gaisa trauksmes signāli, pieaugušie un bērni slēpjas patversmēs... Visi gaida, kas notiks tālāk, kāds vēl zemes gabals tiks atņemts. Un vissliktākais ir tas, ka mēs paši nespējam tam pretoties: dažkārt rodas iespaids, ka mūs vēro kā kādā videospēlē, kurā ir interesanti vērot, kas notiek, bet neviens nevēlas pilnvērtīgi piedalīties un palīdzēt reāliem cilvēkiem, kuriem vienkārši vajadzīga palīdzība, un principā vienkārši apturēt agresoru”.
Uz jautājumu, kas palīdz cilvēkiem izdzīvot šādos apstākļos, priesteris atbildēja: “Katrs no mums cenšas saglabāt savas dzīves elementārākās lietas. Protams, ļoti palīdz ticība, lūgšana dziedina un palīdz arī sliktākajās dienās iet uz priekšu, redzēt gaismu un ticēt, ka Kungs mūs nevar pamest. Bet, kad satiec cilvēkus un ģimenes, kas tev saka: ‘Mēs savam bērnam neteiksim, ka viņa tēvs gāja bojā karā, jo viņš ir četrus gadus vecs un raksta viņam vēstules’, tu saproti, kā ģimene ir vienkārši spiesta melot, izlikties, tikai un vienīgi bērna garīgās veselības saglabāšanas nolūkos. Un šādu ģimeņu ir simtiem, tūkstošiem. Pasaulei vajadzētu vairāk reaģēt un skaļāk runāt, jo agresija turpinās”.
Grieķu katoļu semināra vicerektors ar nožēlu atzīmēja, ka daudzas iniciatīvas, ko varētu organizēt Jubilejas gada laikā, Ukrainā nebūs iespējamas, piemēram, svētceļojumi, kas ir viena no populārākajām praksēm šīs zemes kristiešu vidū. “Katru reizi, kad mēs kaut ko plānojam,” viņš skaidroja, “mums ir jārēķinās ar to, ka uz mums var nokrist bumbas. Vienmēr ir nepieciešams, lai tuvumā būtu patvērums, lai varētu aizbēgt un paslēpties. Tāpēc par jebkādām ierastajām aktivitātēm ir šaubas”.
Priesteris Romans dalījās pārdomās arī par citiem pāvesta bullā minētajiem aspektiem, kas ir ļoti svarīgi, piemēram, par mātišķību un tēvišķību, ko Ukrainā ir skāris smags pārbaudījums: “Daudzām mātēm un viņu bērniem ir nācies pamest valsti, bet tēvi ir palikuši, daži no viņiem cīnās frontē. Un mums diemžēl jau ir daudz piemēru, kad ģimenes izirst, jo sievietes paliek ārzemēs, bet vīrieši nevar aizbraukt, kas rada milzīgu spriedzi un ietekmē daudzas ģimenes”.
Jubilejas gads būs arī iespēja palīdzēt tiem, kam tas visvairāk nepieciešams sajust Dieva žēlastību. Diemžēl karš, kas ilgst jau divarpus gadus, to neļauj: nabadzība pieaug, slimnīcas sistemātiski tiek apšaudītas ar Krievijas raķetēm, bēgļu un migrantu skaits pieaug, un vecāka gadagājuma cilvēki tiek atstāti likteņa varā.
“Ar šo iebrukumu cilvēka cieņa tiek vienkārši nonicināta viszemākajā līmenī. Kad mēs redzam, ka uz slimnīcu vai bērnudārzu krīt bumbas un nav nekādas reakcijas,” secināja priesteris Romans Ostrovskis, “tas patiešām atņem jebkādu cerību un liek mums gaidīt rītdienu ar lielu pesimismu”.
