Mihiko Kono: "Sāciet domāt par to, kā pielikt punktu atomieročiem!"
Frančeska Merlo - Vatikāns
1945. gada 6. augustā amerikāņu lidmašīna B-29 nometa atombumbu ar nosaukumu “Little Boy” uz Mihiko Kono dzimto pilsētu Hirosimu. Bija pulksten 8.15 no rīta. Mihiko kopā ar saviem vecākiem tajā brīdī atradās Hirosimas stacijā. Mamma mazo meiteni bija noguldījusi uz soliņa, lai nomainītu autiņus. Tajā mirklī tikai 2 kilometru attālumā sprāga atombumba un bojā gāja 80 tūkstoši cilvēku. Eksplozijas karstums sasniedza staciju. Mihiko vecāki guva smagus apdegumus, bet 4 mēnešus veco bērnu aizsargāja soliņa atzveltne un meitene palika neskarta. Pusotru kilometru uz dienvidiem tajā brīdī bojā gāja vectēvs, bet vecmāmiņa palika atraitne.
Tā kā Mihiko bija pavisam maziņa, viņa atombumbas sprādzienu neatceras, taču labi zina, ko tas nozīmē izdzīvojušajiem. Izaugusi, viņa visu mūžu veltī, lai izplatītu miera vēsti jaunajām paaudzēm. Viņas balss ir ciešā saskaņā ar pāvestu balsi, tajā skaitā Franciska teikto, kurš pirms pieciem gadiem apmeklēja Hirosimu un Nagasaki. Sekojot svētā Jāņa Pāvila II pēdās, kurš šajās vietās pabija 1989. gadā, Francisks 2019. gada 24. novembrī apstājās pie Hirosimas Miera memoriāla, kur teica uzrunu, uzsverot, ka “atomenerģijas izmantošana kara nolūkos šodien, vairāk nekā jebkad agrāk, ir noziegums ne tikai pret cilvēku cieņu, bet arī pret mūsu kopējā nama nākotni. Atomenerģijas izmantošana kara mērķiem ir amorāla, tāpat kā amorāli ir uzglabāt atomieročus.” “Mēs par to tiksim tiesāti,” piebilda pāvests.
Kono kundze uzskata, ka ikviena ietekmīga līdera balsij ir jābūt miera un cerības balsij. “Šobrīd cilvēki vairāk ir sākuši apzināties to, kas noticis, viņi apzinās atombumbas briesmas,” atzīmē japāņu sieviete intervijā Vatikāna Radio. Viņa ir ieradusies Itālijā, lai piedalītos “Tonalestate Starptautiskajā vasaras universitātē” – kultūras iniciatīvā, kas kopš 2000. gada ik gadus tiek rīkota, lai runātu par mūsdienu globalizētajā pasaulē dzīvojošā cilvēka vajadzībām un ilgām.
Uzturoties Japānā, pavests Francisks apmeklēja Hirosimas Miera muzeju. Tas ir atklāts 1955. gadā, desmit gadus pēc atombumbu sprādziena. Mihiko šeit darbojas kā brīvprātīgā, taču viņai bija vajadzīgi četrdesmit gadi, lai spētu pārkāpt muzeja slieksni. “Mamma mani turp aizveda, kad man bija 10 gadi, bet man bija pārāk bail tur ienākt,” viņa atceras. “2001. gadā es sapratu, ka, par cik esmu izdzīvojusi, mans pienākums ir pastāstīt savu stāstu.” Tikai saņemoties un apmeklējot muzeju, viņa saprata, cik lielā mērā tai paveicies. “Bērnībā dzīvoju Hirosimas perifērijā un šeit apmeklēju skolu. Tur es redzēju daudz radiācijas atstātu seku. Pieredzēju vairāku bērnu nāvi, kuri jau pirmajās skolas klasītēs mira no leikēmijas un citām slimībām, ko izraisīja atombumba.”
Hirosimā dzīvoja ap 350 tūkstoši cilvēku, bet gada beigās nomira 140 tūkstoši. Sprādziena brīdī daudzi tūlīt pārvērtās pelnos un nebija identificējami. Šobrīd pelni atrodas memoriāla kriptā. Daudzi cilvēki cieta no radiācijas. Tie, kam izdevies nodzīvot līdz mūsdienām, no tās cieš joprojām. 2005. gadā Miera muzejā Mihiko sastapa vēl vienu izdzīvojušo – Mitsuo Kodamo, kurai sprādziena brīdī bija 16 gadi. Viņa nodzīvoja līdz 66 gadu vecumam, līdz pat nāves brīdim ciešot no blakusefektiem.
Lai arī Kono ģimene bija viena no nedaudzajām, kurām laimējās izdzīvot, tā netika pasargāta no dīvainām pieredzēm. Gadu pēc eksplozijas Mihiko cieta no augstas temperatūras un diarejas. “Ārsts domāja, ka miršu. Mans tētis, savukārt, cieta no ilgstošas smaganu asiņošanas, bet mammai bija pazemināta ķermeņa temperatūra. Kad man bija 9 gadi, uz miesas parādījās daudz izsitumu, kas sagādāja lielas sāpes,” atceras bēdīgo notikumu lieciniece. Taču, tas vēl nav viss. Mācoties skolā, meiteni mocīja spēku izsīkums un pirkstu uztūkums.
Mihiko nezināja, vai “dīvainās lietas” pieredzēja arī citi bērni. “Toreiz informācijas par radiācijas efektiem nebija. Mediji par tiem nerunāja, tāpēc nevarējām izdarīt salīdzinājumus,” viņa atceras. Pēckara gados Japānu okupēja ASV vadīto sabiedroto karaspēks, tāpēc informācija bija ierobežota gan par blakusefektiem, gan par visu, kas attiecās uz atombumbu. Tā tas turpinājās septiņus gadus pēc sprādzieniem, līdz pat okupācijas beigām 1951. gadā.
Mihiko Kono ir gandarīta, ka šobrīd aizvien vairāk cilvēku apjauš, cik lielus postījumus var nodarīt atomieroči. Viņa piemin pasaules līmeņa līderus, kuri apmeklē Hirosimas Miera muzeju un savām acīm pārliecinās, cik lielas briesmas var nest šādi ieroči. Taču, ar līderiem vien nepietiek. Mihiko pauž kvēlu vēlēšanos, lai to zinātu visi cilvēki pasaulē. Lūk, viņas ieteikums jauniešiem: “Lūdzu, apmeklējiet Hirosimu un Nagasaki, un sāciet domāt par to, kā pielikt punktu atomieročiem. Tas ir vajadzīgs, ja vēlamies dzīvot mierīgā pasaulē”.
Publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte
