Singapūra – reģionālā lielvalsts, globālās ietekmes centrs
Delfīna Alēra, Jānis Evertovskis – Vatikāns
Indijas un Ķīnas pasaules krustcelēs, Malajas pussalas dienvidu pašā galā atrodas kosmopolītiska mikro pilsēta, kurā savstarpēji mijiedarbojas dažādas realitātes. Uzbūvēta 680 kvadrātkilometru platībā, maza pēc izmēra, bet svarīga ekonomiskās nozīmes ziņā, tā ir pilsēta ar visiem materiālajiem superlatīviem: otrā lielākā osta uz planētas, trešais lielākais finanšu centrs aiz Honkongas, reģionālā zona ar vienu no augstākajiem IKP rādītājiem uz vienu iedzīvotāju pasaulē.
Tomēr šis plaukstošais centrs savā laikā, līdz 1819. gadam, bija zvejnieku ciemats, kad britu jūrnieks un botāniķis Tomass Raflss to nopirka no malajiešu prinča, lai atvērtu ceļu uz Ķīnu un neļautu holandiešiem iekarot šo reģionu.
Vēl viens britu mantojums ir pilsētas politiskā sistēma. Singapūra ir “stabilitātes oāze salīdzinājumā ar citām kaimiņvalstīm, kurās dažkārt notiek nemieri, valsts apvērsumi, sacelšanās vai demonstrācijas”, skaidro Ēriks Frekons (Eric Frécon), pētnieks, kurš strādā šajā pilsētvalstī un ir saistīts ar Irasec, mūsdienu Dienvidaustrumāzijas pētniecības institūtu. Kopš 1959. gada politiskajā dzīvē dominē viena partija - Tautas rīcības partija (PAP), un kopš Malaizijas neatkarības iegūšanas 1965. gadā valstī ir bijuši tikai četri premjerministri. Divi no viņiem 12. septembrī tiksies ar pāvestu Francisku: pašreizējais premjerministrs Lorenss Vongs (Lawrence Wong), kurš ir protestants, un Lī Hsiens Luns (Lee Hsien Loong), valdības vadītājs no 2004. līdz 2024. gadam. Tikšanās notiks Svētā Franciska Ksavera mājā, kur Francisks ir apmeties šīs gandrīz 48 stundu ilgās uzturēšanās laikā. Svētais Jānis Pāvils II tur uzturējās 1986. gada 20. novembrī septiņas stundas.
Parlamentārā politiskā sistēma, kas pārmantota no britu modeļa, atstāj maz vietas sociāliem kompromisiem. Pēdējie streiki Singapūrā notika 2013. gadā, bet iepriekšējie – pagājušā gadsimta 80. gados. Dažas tēmas ir tabu – skaidro pētnieks Frekons.
Singapūrā nav nekas neparasts sastapt darbiniekus 80 gadu vecumā. Šo situāciju ir saasinājusi globālā krīze, kas saistīta ar pandēmiju un karu Ukrainā. Vietējā ekonomika, kas ir atkarīga no starptautiskās tirdzniecības, ir pakļauta lielām svārstībām, un pēdējo trīs gadu laikā cenas ir strauji pieaugušas.
Šajā kontekstā liela uzmanība tiek pievērsta vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī jaundzimušajiem, kuri ir pārāk nelielā skaitā. “Augusta vidū vispārējās politikas runas laikā valdība paziņoja par paternitātes atvaļinājuma pagarināšanu, kā arī par bērna kopšanas atvaļinājumu kopumā,” stāsta starptautisko attiecību pētnieks. Singapūras ģimenes ir valdības uzmanības centrā. Tās ir arī pāvesta uzmanības centrā, kurš izvēlējās apmeklēt vecāka gadagājuma cilvēkus Svētās Terēzes vārdā nosauktajā centrā, ko dibinājušas Mazās Nabadzīgo māsas, kā arī dažādu reliģiju jauniešus, prestižās Katoļu junioru koledžas audzēkņus. Tur mācās 1500 studenti.
Singapūru rotā etniski-reliģiska mozaīka. Valstī ir četras oficiālās valodas. Šī kaleidoskopiskā identitāte ar malajiešu, ķīniešu, indiešu un rietumu akcentiem atspoguļojas pilsētas debesskrāpju logos. Viena diena ir veltīta “rasu harmonijai”, ko skolās atzīmē valsts svētku laikā. Valstī dzīvo 74 % ķīniešu, 14 % malajiešu, 7 % indiešu un vairāk nekā 1 % “citu”, t. i., Eirāzijas iedzīvotāju. “Valdības uzdevums ir atrast kopsaucējus nācijas veidošanai,” saka Ēriks Frekons, kā iespējamās vienojošās iezīmes minot valsts dienestu, parādes un Singapūras kreolu valodu, kuras pamatā ir angļu valoda. Šis savdabīgais sajaukums svārstās starp Ķīnas un Rietumu kultūras ietekmi, arī ģeopolitiskā ziņā.
