Francisks aicina seniorus būt garīgi stipriem
Silvija Krivteža - Vatikāns
Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē pāvests Francisks tikās ar sirmgalvjiem, aicinot viņus nezaudēt cerību un būt stipriem. Tikšanās sākumā uzrunu teica Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Svētais tēvs teica:
Dārgie brāļi un māsas!
Paldies arhibīskapam par viņa vārdiem un uzmanīgo realitātes analīzi. Gados vecie brāļi un māsas, jūsu klātbūtne man atgādina divus fragmentus no šīs katedrāles aizbildņa — apustuļa Jēkaba vēstules. Tās sākumā un beigās viņš, lietojot divus atšķirīgus jēdzienus, aicina būt izturīgiem. Esmu drošs, ka varam dzirdēt «Kunga brāļa» balsi, kurš šodien vēlas mūs uzrunāt.
Jūs, šeit klātesošie, esat bijuši pakļauti visa veida pārbaudījumiem: kara šausmām, tām sekojošajām politiskajām represijām, vajāšanām un izsūtījumiem, kā to ir raksturojis jūsu arhibīskaps. Jūs esat bijuši izturīgi, esat izturējuši ticībā. Nedz nacistu, nedz padomju režīms nav apdzēsis ticību jūsu sirdīs. Dažus no jums tas nav spējis atraut no priesterības un klosterdzīves. Daži ir bijuši katehēti, dažādos veidos kalpoja draudzē, pat riskējot ar dzīvību; jūs esat izcīnījuši labo cīņu, esat ceļa nobeigumā, un esat saglabājuši ticību (sal. 2 Tim 4,7).
Tomēr apustulis Jēkabs uzstāj, ka šī pacietība iztur ticības pārbaudījumus, ļaujot atklāties pilnīgiem darbiem (sal. 1,2-4). Jūsu rīcība toreiz ir izrādījusies pilnīga un tai arvien ir jātiecas pēc pilnības jaunos apstākļos. Jūs, kas esat veltījuši dvēseli un miesu, kas esat veltījuši dzīvi, lai atgūtu jūsu tēvzemes brīvību, bieži vien jūtaties aizmirsti. Lai arī tas skan paradoksāli, šodien — brīvības vārdā — brīvie cilvēki gados vecos nolemj vientulībai, izraidīšanai, līdzekļu trūkumam, izstumšanai un pat postam. Ja tas tā ir, tad tie, kas ir cīnījušies par tiesību iegūšanu, ir kļuvuši par tā saucamā brīvības un progresa vilciena pēdējā vagona pasažieriem, kas noraugās uz svešām svinībām, lai gan godināti un cildināti, tomēr aizmirsti ikdienas dzīvē (sal. Apust. pamudinājums Evangelii gaudium, 234).
Apustulis Jēkabs aicina būt izturīgiem, nepadoties. «Šajā ceļā rūpes par visu labo, garīgā nobriešana un izaugsme mīlestībā ir labākais pretsvars pret ļaunumu» (Apust. pamudinājums Gaudete et exultate, 163). Nepadodieties mazdūšībai un skumjām, nezaudējiet lēnprātību un vēl jo mazāk — cerību!
Savas vēstules noslēgumā svētais Jēkabs vēlreiz aicina būt pacietīgiem (5,7), lietojot vārdu, kas sevī apvieno divas nozīmes: panest pacietīgi un cerēt pacietīgi. Es iedrošinu arī jūs jūsu ģimenēs un jūsu tēvzemē būt par šo divu attieksmju — pacietībā piesātinātu izturības un cerības — priekšzīmi. Šādi jūs turpināsiet veidot savu tautu. Jūs, kam aiz muguras jau daudzas vasaras, esat dzīva liecība izturībai nelaimēs, kā arī pravietojuma dāvanai, kas jaunajām paaudzēm atgādina, ka aizsardzība un rūpes par iepriekšējām paaudzēm ir Dievam tīkamas un vērtīgas, un sauc uz Dievu, ja paliek neievērotas. Jums, kam aiz muguras jau daudzas vasaras, nav jāaizmirst, ka esat tautas saknes, ka esat saknes jauniem dzinumiem, kuriem vēl jāuzzied un jānes augļi; aizstāviet šīs saknes, uzturiet tās dzīvas, lai bērni un jaunieši varētu tajās nostiprināties un saprast, ka «viss, kas kokā ir uzziedējis, / dzīvo no tā, kas dus zem zemes» (F. L. Bernárdez, sonets Si para recobrar lo recobrado).
Virs šī dievnama ambonas ir rakstīts: «Ja jūs šodien dzirdēsiet viņa balsi, nenocietiniet savas sirdis» (Ps 95,7-8). Nocietināta sirds ir pārakmeņojusies, tā zaudē prieku par Dieva jaunumu, atsakās no gara jaunības, atsakās baudīt un redzēt, ka vienmēr, katrā laikā līdz pat beigām Kungs ir labs (sal. Ps 34,9).
