Pāvests uzrunā valsts augstākās amatpersonas un diplomātisko korpusu
Silvija Krivteža – Vatikāns
Rīgas Pilī pāvests Francisks tikās ar valdības, diplomātiskā korpusa un sabiedrības pārstāvjiem. Viņš pauda prieku par iespēju apmeklēt Latviju un tikties ar tās iedzīvotājiem.
Prezidenta kungs, valdības pārstāvji un augstākās amatpersonas, diplomātiskā korpusa un sabiedrības pārstāvji, dārgie draugi!
Pateicos Jums, Prezidenta kungs, par Jūsu laipno sagaidīšanas uzrunu, kā arī par uzaicinājumu ierasties vizītē, ko Jūs izteicāt mūsu tikšanās laikā Vatikānā. Ir patiess prieks, ka varu būt pirmo reizi Latvijā un šajā pilsētā, kura, tāpat kā visa Jūsu valsts, ir piedzīvojusi spēcīgus sociālos, politiskos, ekonomiskos un garīgos pārbaudījumus, kas saistīti ar atdalīšanos un konfliktiem pagātnē, bet šodien tā ir kļuvusi par vienu no galvenajiem kultūras, politikas un ostu centriem šajā reģionā. Jūsu kultūras un mākslas pārstāvji, un jo īpaši – no mūzikas pasaules, ir guvuši lielu ievērību ārvalstīs. Arī šodien man bija iespēja to novērtēt, manas ierašanās laikā lidostā. Tādēļ domāju, ka uz jums var ļoti labi attiecināt Psalmu autora teiktos vārdus: «Manas žēlabas Tu esi pārvērtis līksmē” (Ps 30:12). Latvija, “dainu” zeme, ir pratusi savas vaimanas un savas sāpes pārvērst par dziesmu un deju, un tā ir spējusi pārtapt par dialoga, satikšanās un mierpilnas sadzīvošanas vietu, ar aicinājumu raudzīties nākotnē.
Jūs svinat savas neatkarības simtgadi, kas ir nozīmīgs notikums visai sabiedrībai kopumā. Jūs ļoti labi apzināties savas iegūtās un atgūtās brīvības cenu. Tā ir brīvība, kas kļuva iespējama, pateicoties saknēm, uz kurām jūs esat balstīti, kā mēdza pieminēt Zenta Mauriņa, kas daudziem no jums ir sniegusi iedvesmu: «Manas saknes ir debesīs». Bez spējas skatīties augšup, bez aicinājuma pēc augstākiem horizontiem, kas mums atgādina par “visaugstāko cieņu”, kas ir katra cilvēka neatņemama daļa (skatīt Uzrunu Eiropas Parlamentā, 2014.gada 25. novembrī), nebūtu iespējama jūsu nācijas atjaunošana. Garīgā spēja saredzēt tālāk, kas konkrēti izpaužas ikdienišķos, mazos solidaritātes, līdzjūtības un savstarpējas palīdzības apliecinājumos, ir bijusi jums par balstu un ir devusi nepieciešamo radošumu, lai radītu jaunu sociālo dinamiku, saskaroties ar visiem reducēšanas un izslēgšanas mēģinājumiem, kas arvien vairāk apdraud sabiedrību.
Esmu priecīgs, jo zinu, ka šīs zemes saknēs ir katoļu Baznīca, kas cieši sadarbojas ar citām kristīgajām Baznīcām, kas ir apliecinājums tam, ka ir iespējams attīstīt kopību savā daudzveidībā. Šī realitāte kļūst iespējama tad, kad cilvēkiem ir drosme pacelties pāri konfliktu virsmai un ieskatīties visdziļākajā cieņā. Tādējādi mēs varam apgalvot, ka ikreiz, kad mēs kā cilvēki un kā sabiedrība iemācāmies raudzīties augstāk par mums pašiem un par mūsu pašu interesēm, savstarpējā sapratne un apņēmīga iesaistīšanās pārtop par solidaritāti; un tā savā dziļākajā būtībā un tajā ietvertajā izaicinājumā kļūst par vēstures veidošanas pamatu vidē, kur konflikti, spriedze un tie, kas pagātnē būtu bijuši uzskatāmi par pretiniekiem, var sasniegt daudzpusīgu vienotību, kas rada jaunu dzīvi (sk. Apustulisko pamudinājumu Evangelii gaudium (Evaņģēlija prieks), 228). Tieši tāpat kā tas ir bagātinājis jūsu tautas dzīvi, arī šodien Evaņģēlijs var turpināt pavērt ceļus, lai pārvarētu šī brīža izaicinājumus, lai novērtētu atšķirīgo un, galvenais, lai veicinātu kopību – vienotību starp visiem.
Simtgades svinības atgādina, ka ir svarīgi turpināt koncentrēties uz Latvijas brīvību un neatkarību, kas noteikti ir dāvana, bet kas vienlaikus ir arī uzdevums, kas iesaista visus. Strādāt brīvības labā nozīmē iesaistīties cilvēku un sabiedrības pilnīgā un visaptverošā attīstībā. Ja šodien var svinēt svētkus, tad tas ir pateicoties tiem daudzajiem cilvēkiem, kas ir atvēruši ceļu, durvis, nākotni, un kas jums mantojumā ir atstājuši tādu pašu atbildību: atvērt nākotni, koncentrējoties uz mērķi, lai viss kalpotu dzīvei un radītu dzīvību. Ar šādu skatījumu, noslēdzoties mūsu tikšanās, mēs dosimies pie Brīvības pieminekļa, kur būs bērni, jaunieši un ģimenes. Viņi mums atgādina, lai Latvijas “Mātes” sūtība – šāda analoģija sasaucas ar šīs vizītes moto, atbalsotos spējā īstenot stratēģijas, kas būtu patiesi iedarbīgas un mērķtiecīgas šo konkrēto ģimeņu, sirmgalvju, bērnu un jauniešu labā, ne tik daudz ekonomikas pārsvaram pār dzīvi. Latvijas sūtība būt par “Māti” izpaužas arī spējā radīt darba iespējas, lai nevienam nebūtu jāatraujas no savām saknēm, veidojot savu nākotni. Cilvēces attīstības rādītājs ir arī tās spēja augt un vairoties. Sabiedrības attīstību nevar sasniegt un izmērīt tikai un vienīgi pēc tai piederošiem īpašumiem un resursiem, bet arī pēc vēlmes radīt dzīvību un radīt nākotni. Tas kļūst iespējams tikai tik lielā mērā, cik stipras ir saknes pagātnē, cik daudz ir radošuma tagadnē, un cik daudz ir ticības un cerības nākotnē. To mēra pēc spējas veltīt savu ieguldījumu un mērķtiecīgi strādāt, kā to ir parādījušas iepriekšējās paaudzes.
Prezidenta kungs, dārgie draugi, no šejienes sākas mans svētceļojums šajā zemē, lūdzot no Dieva, lai Viņš turpina pavadīt, svētīt un darīt auglīgu jūsu roku darbu šīs nācijas labā.
