Pāvests Francisks kanonizē piecus jaunus svētos
Silvija Krivteža - Vatikāns
“Tevi izglāba tava ticība” (Lk 17,19). Tas ir šodienas Evaņģēlija centrālais punkts, kas norāda uz cilvēka ticības svētceļojumu – sprediķī teica pāvests Francisks. Šajā ticības ceļā mēs atklājam trīs posmus, kurus iezīmē izdziedinātie spitālīgie. Viņi lūdz, iet un pateicas.
Pirmkārt, lūdz. Pāvests skaidroja, ka spitālīgie atradās īpaši smagā stāvoklī ne tikai savas slimības dēļ, kas ir izplatīta arī šodien un ko ar visiem spēkiem vajag izskaust, bet arī izstumšanas no sabiedrības dēļ. Jēzus laikā viņi tika uzskatīti par nešķīstiem un kā tādi tika izolēti no pārējiem. Redzam, ka viņi, steidzoties pie Jēzus, “nostājās iztālēm”. Kaut arī slimība nostūma viņus malā, viņi, kā lasām Evaņģēlijā, sauca Jēzu “paceltā balsī”. Viņi negribēja pakļauties izstumšanai un lūdza Dievu, kurš nevienu neatstumj un neatmet. Francisks norādīja, ka vientulības radītie attālumi tiek saīsināti neieslēdzoties sevī un savās žēlabās, nedomājot par citu cilvēku spriedumiem, bet vēršoties pie Kunga, jo Viņš uzklausa visu cilvēku saucienus.
Lūkasa evaņģēlija fragmentā lasām, ka spitālīgie bija pirmie, kuri Jēzu sauca vārdā. Vēlāk to darīs arī aklais un slepkava uz krusta. Jēzu sauc vārdā daudzi grūtībās nonākušie cilvēki. Šis vārds nozīmē Dievs atpestī. Viņi sauc Dievu vārdā, tieši un spontāni. Saukt vārdā nozīmē uzticēties, un Kungam tas ļoti patīk. Tādā veidā attīstas mūsu ticība, tā aug ar paļāvīgu lūgšanu, kurā Jēzum uzticam to, kas mēs esam, kurā mēs atveram sirdi, neslēpjot savu vājumu, savus trūkumus. Katru dienu sauksim Jēzu vārdā – Dievs atpestī. Bieži atkārtosim to, jo tā ir lūgšana. Lūgšana ir ticības vārti, lūgšana dziedina sirdis, uzsvēra Francisks.
Otrais posms ir iet. Šodienas īsajā Evaņģēlija fragmentā ir ietverti vairāki darbības vārdi, kas izsaka kustību. Tomēr vispārsteidzošākais ir tas, ka spitālīgie netiek dziedināti brīdī, kad viņi nekustīgi stāv Jēzus priekšā, bet vēlāk, tad, kad viņi iet. “Un notika, ka viņi ejot kļuva tīri”, lasām Lūkasa evaņģēlijā. Viņi saņēma dziedināšanu ceļā uz Jeruzalemi, tas ir, kāpjot kalnā. Arī mēs tiekam dziedināti dzīves svētceļojuma laikā, kas bieži liek iet pret kalnu. Šis ceļš ved mūs uz to, kas ir augšā.
Ticībai ir nepieciešams svētceļojums, iziešana arā. Tā spēs darīt brīnumus, ja iziesim no savām pārliecībām, atstāsim savas miera ostas, savas ērtās ligzdas, uzsvēra Francisks. Mēs pieaugam ticībā, kad dzīvojam pilnīgā paļāvībā uz Dievu. Ticība sper pazemīgus un konkrētus soļus. Pazemīgs un konkrēts bija arī šo spitālīgo ceļš, un arī Nāmana mazgāšanās Jordānas upē, par ko lasām pirmajā lasījumā. Tas attiecas arī uz mums. Mēs pieaugam ticībā ar pazemīgiem un konkrētiem mīlestības žestiem, ar pacietību, ikdienas piesaucot Jēzu un drosmīgi ejot uz priekšu, skaidroja pāvests.
Spitālīgo ceļā ir kāds interesants aspekts, proti, viņi iet kopā. “Viņi ejot kļuva tīri”, skaidro Evaņģēlija autors. Ticība ir svētceļojums kopā, nekad atsevišķi. Tomēr, kad visi šie cilvēki tika izdziedināti, deviņi turpināja savu ceļu, un tikai viens atgriezās, lai pateiktos. Jēzus jautājumā: “Vai tad ne desmit kļuva tīri?” ieskanas vilšanās nots. Izskatās, ka no cilvēka, kas atgriezās, tiek pieprasīta atskaite par pārējo deviņu rīcību.
Svētais tēvs norādīja, ka mēs esam sapulcējušies, lai svinētu Euharistiju, lai pateiktos. Mūsu uzdevums ir rūpēties par tiem, kuri ir apstājušies ceļā, par tiem, kuri ir apmaldījušies. Mums jāuzņemas rūpes par tālu aizgājušiem brāļiem. Mums jālūdzas un jābūt atbildīgiem par viņiem. Mēs esam aicināti nest viņus savā sirdī. Vai vēlies pieaugt ticībā? Tad rūpējies par savu brāli un māsu, kuri ir attālinājušies, sacīja pāvests.
Lūgt, iet un pateikties. Tikai tam, kurš atgriezās, lai pateiktos, Jēzus saka: “Tevi izglāba tava ticība”. Šis cilvēks ir ne tikai izdziedināts, šķīstīts, bet arī atpestīts. Tas nozīmē, ka dzīvē galvenais ir nevis veselība, laba pašsajūta, bet tikšanās ar Jēzu Kristu. Pestīšana nenozīmē izdzert glāzi ūdens, lai labi justos, būtu labā formā, bet doties pie avota, kas ir Jēzus, jo tikai Viņš spēj atbrīvot mūs no ļaunuma un dziedināt mūsu sirdis. Tikšanās ar Jēzu mūs atpestī, padara mūsu dzīvi skaistu un jēgpilnu. Kad satiekam Jēzu, mūsos spontāni rodas vēlme pateikties, jo esam atklājuši vissvarīgo lietu savā dzīvē, kas ir nevis žēlastības saņemšana vai kādas problēmas atrisināšana, bet Kunga klātbūtne.
Turpinot sprediķi, pāvests atzina, ka ir patīkami redzēt, kā šis izdziedinātais cilvēks, kas bija samarietis, izsaka prieku ar visu sevi, skaļā balsī slavē Dievu, nokrīt uz vaiga un pateicas. Ticība mudina būt pateicīgiem. Varam sev uzdot jautājumu: vai mēs, ticīgie, savu dzīvi uzskatām par smagu nastu, ko ir jānes, vai pateicībā to saliekam Dieva rokās? Kad mēs pateicamies, Tēvs jūtas aizskustināts un dāvā mums Svēto Garu. Pateicība nav tikai pieklājība, etiķetes ievērošana, bet ticības aspekts. Pateicīga sirds vienmēr ir jauna. Vārdi: “Es pateicos Tev, Kungs”, ko izsakām pēc pamošanās, dienas laikā un pirms gulētiešanas, ir efektīvs līdzeklis pret sirds novecošanos. “Paldies” ir visvienkāršākais un vislabākais vārds, atgādināja Svētais tēvs.
Vatikāna prefektūra informē, ka kanonizācijas svinībās piedalījās vairāk nekā 50 tūkstoši ticīgo no daudzām valstīm. Klātesošas bija arī vairākas amatpersonas: Itālijas prezidents Serdžo Mattarella; Anglijas troņmantinieks princis Čārlzs; Brazīlijas viceprezidents Hamiltons Martins Murao, kā arī Taivānas, Īrijas un Šveices valdību pārstāvji.
