Pāvests: Nepalaist garām iespēju sniegt ticības liecību
Silvija Krivteža - Vatikāns
Svētdienas, 20. oktobra priekšpusdienā, Svētā Pētera bazilikā pāvests svinēja Svēto Misi, atzīmējot 93. Pasaules misiju dienu. Sprediķī Francisks vairākkārt aicināja nepalaist garām iespēju sniegt ticības liecību. Labās vēsts sludināšana balstās nevis uz skaistiem vārdiem, bet labas un patiesas dzīves piemēru.
Skaidrojot Misiju svētdienai paredzētos Svēto Rakstu lasījumus, pāvests norādīja, ka “kalns ir vieta, kur Dievam labpatīk tikties ar cilvēci”. Šādas vietas ir Sinaja, Karmela, Svētību, Tabora un Golgotas kalns. Kalns ir vieta, kur Jēzus pavadīja daudzas stundas lūgšanā, lai Debesis vienotu ar zemi, mūs, Viņa brāļus, ar savu Tēvu.
Runājot par kalna garīgo nozīmi, Francisks uzsvēra, ka tas aicina katru no mums klusumā un lūgšanā tuvoties Dievam, kā arī skatīties uz cilvēkiem no augšas, t.i., skatīties uz viņiem no citas perspektīvas, no Dieva perspektīvas. “Kalns vieno Dievu un cilvēkus lūgšanas apkampienā. Kalns mūs ved uz to, kas ir augšā, tālu no daudzām materiālām lietām, kas ir pārejošas”, sacīja pāvests. Viņš aicināja, lai misijām veltītā mēneša laikā uzdotu sev jautājumus: kas ir vissvarīgākais manā dzīvē, un kādas ir virsotnes, kuras cenšos iekarot? Kaut arī kāpšana kalnā nav viegla, tā pieprasa izturību un neatlaidību, tomēr tas ir vienīgais veids, kā varam visu saskatīt labāk.
Turpinot sprediķi, pāvests uzsvēra, ka visskaistākais skats paveras tieši no kalna virsotnes. Un mēs esam pārsteigti, priecīgi un laimīgi. Sasniegt virsotni ir īpaši grūti tad, kad nesam pārāk daudz nevajadzīgu lietu. Tāpat ir arī dzīvē. Lai sasniegtu mērķi, vajag atteikties no tā, kas ir lieks, un tas ne vienmēr ir viegli izdarāms.
Francisks norādīja uz kristieša misijas noslēpumu. Viņš teica, ka, lai ietu, vajag atstāt, lai sludinātu, vajag atteikties. Ticama sludināšana nebalstās uz skaistiem un pārdomātiem vārdiem, bet uz labas dzīves piemēru. Piesaistīšanās materiālām lietām samazina mūsu sirdi, padara to nejūtīgu un aizvērtu Dievam un cilvēkiem. Svētais tēvs aicināja aizdomāties, kā izskatās mana kāpšana kalnā? Vai es spēju atteikties no ikdienas smagā un nevajadzīgā balasta, lai kāptu Kunga kalnā?
Jēzus mūs aicina, sakot: “Ejiet un māciet visas tautas!” Viņš izceļ vārdu “visas”, zinot, ka mēs teiksim “manas” un “mūsu”: manas lietas, manas mājas, mūsu tauta, mūsu kopiena. Vārds “visas” izsaka, ka neviens no izslēgts no Jēzus sirds, neviens nav izslēgts no Viņa pestīšanas plāna. “Kāpt kalnā un lūgties par visiem, un nokāpt no kalna, lai kļūtu par dāvanu visiem – lūk, tāds ir kristieša misijas noslēpums”, – teica pāvests.
Uzrunas gaitā Francisks aicināja aizdomāties arī par to, vai mēs savā ikdienas steigā nepalaižam garām izdevību liecināt cilvēkiem, kuri iet mums blakus. Jēzus gaida no mums liecību, kuru mūsu vietā neviens nevar sniegt. Baznīca sludina labi tikai tad, kad tā dzīvo kā māceklis, kas uzticīgi seko savam Mācītājam un priecīgi dalās ar saviem brāļiem, sacīja Francisks.
Mūsu misija ir dāvāt tīro kalnu gaisu ļaudīm, kuri dzīvo netīrā pasaulē, un ienest tajā mieru, kas piepilda sirdis ar prieku katru reizi, kad kalnā, lūgšanas brīdī, satiekam Jēzu. Mēs esam aicināti ar savu dzīvi un arī ar vārdiem apliecināt, ka Dievs mīl visus cilvēkus un nekad nepagurst savā mīlestībā. “Katrs mums ir misionārs, un katram no mums ir uzticēta īpaša misija. Mēs esam šeit, lai liecinātu, svētītu, mierinātu, palīdzētu citiem piecelties un atklāt Jēzus skaistumu. Drosmi! Viņš gaida no tevis tik daudz! Kungs jūt zināmu nemieru attiecībā uz tiem, kuri vēl nezina, ka viņi ir Tēva mīlētie bērni, brāļi, par kuriem Viņš atdeva savu dzīvību un dāvāja tiem Svēto Garu. Vai tu gribi mazināt Jēzus niemieru?” – jautāja pāvests. “Tad ej, un dāvā mīlestību visiem, jo tava dzīve ir brīnišķīga misija: tā nav smaga nasta, ko esi spiests nest, bet skaista dāvana, ko tu vari dāvāt citiem”, sprediķa noslēgumā teica Francisks.
