Francisks Japānas jauniešiem: Nekļūstiet "zombiji"!
Jānis Evertovskis - Vatikāns
"Tā nav utopija. Veidot uz brālības kultūras balstītu nākotni ir iespējams", sacīja Francisks. Dažādība ir bagātība. Mums nav jāķeras pie huligānisma jeb otra iebiedēšanas un vardarbības. Mūsu ceļš ir sevis veltīšanas citiem ceļš, jo, lai mēs būtu laimīgi, nevaram "skatīties spogulī". Mums ir vajadzīgs Dievs un citi cilvēki – tā ir misija, ko pāvests sava apustuliskā ceļojuma laikā uzticēja Japānas jauniešiem. Uz tikšanos ar viņu bija ieradušies aptuveni 900 japāņu un citu tautību jaunieši. Katedrālē skanēja dziesmas un valdīja priecīga atmosfēra. Romas bīskaps kārtējo reizi pievērsās brālības un "tikšanās kultūras" nozīmei.
Kāds filipīniešu imigrants, iepriekš sniedzot liecību, runāja par huligānismu skolā. Viņš ieceļoja Japānā, būdams vēl pamatskolnieks. Skolā viņam nācās piedzīvot agresiju no citu biedru puses. Jaunietis atzina, ka tai laikā viņā iezagās domas pat par pašnāvību, bet visu pārvarēt palīdzēja kristīgā ticība un Jēzus vārdu klausīšanās. Tā viņu izglāba.
Atsaucoties uz Leonardo liecību, pāvests atzīmēja, ka aizvien vairāk ir to jauniešu, kuri uzdrošinās runāt par saviem bērnībā piedzīvotajiem pazemojumiem. Trakākais, ka skolā izciestie pazemojumi ievaino mūsu garu un mūsu pašcieņu – norādīja Francisks. Mūsu pašcieņa tiek ievainota brīdī, kad mums ir visvairāk nepieciešams iekšējais spēks, lai sevi pieņemtu un stātos pretī jauniem dzīves izaicinājumiem.
Katram ir jāuzņemas sava atbildība – gan mācību iestādēm, protams, gan arī pašiem jauniešiem. Lielās reliģijas māca toleranci, harmoniju un žēlsirdību – turpināja pāvests. Tās nemāca bailes, šķelšanās vai konfliktus. Jēzus nemitīgi mudināja savus mācekļus nebaidīties. Kāpēc? Tāpēc ka, ja mēs mīlam Dievu un savus brāļus un māsas, šī mīlestība aizdzen bailes. Daudziem no mums, kā to atgādināja Leonardo, Jēzus dzīves uzlūkošana palīdz rast mierinājumu, jo Jēzus pats zināja, ko nozīmē tikt nievātam un atmestam. Viņš tika pat krustā sists. Viņš zināja arī to, ko nozīmē būt svešiniekam, emigrantam, "citādākam". "Tu esi vajadzīgs Kungam, lai tu varētu iedrošināt daudzus citus, kuri šodien lūdz palīdzīgu roku, lai varētu atkal piecelties", piebilda Francisks.
Svētais tēvs aicināja jauniešus izkopt spēju veltīt citiem laiku, ieklausīties, dalīties, izprast. Ja mēs nedodam un uz citu rēķina "ietaupām laiku", tad, īstenībā mēs piedzīvojam tukšumu un paliekam zaudētāji. Pāvests arī atgādināja, ko reiz ir teicis kāds garīgais vadītājs: "Lūgties nozīmē vispirms vienkārši tur būt. Nomierinies, atrodi Dievam laiku, ļauj Viņam sevi uzlūkot un Viņš tevi piepildīs ar savu mieru".
Bieži vien konstatējam, ka kāda persona, kopiena vai visa sabiedrība ārēji var būt ļoti attīstīta, bet tās iekšējā dzīve ir trūcīga, dvēsele vāja un dzīves spars apdzisis – turpināja Francisks. Tā vairs nesapņo, nesmejas, nezina, ko nozīmē brīnīties. Tās sirds ir apstājusies, jo tā vairs neprot priecāties ar citiem par dzīvi. Tā ir kļuvusi par "zombiju". Cik daudz pasaulē ir cilvēku, kuri ir materiāli bagāti, bet dzīvo neiedomājamā vientulības verdzībā! Māte Terēze, kura darbojās nabagu vidū, reiz teica: "Visbriesmīgākā nabadzība ir vientulība un sajūta, ka neesi mīlēts".
Šajā sakarā pāvests aicināja jauniešus sev pajautāt, kam viņi dzīvo. Runa ir nevis par lietām, bet cilvēkiem, kuru labā dzīvot. Materiālās lietas ir svarīgas, bet bez citiem cilvēkiem nav iespējams iztikt. Lai mēs atklātu savu identitāti, vērtību un iekšējo skaistumu, mēs nedrīkstam "skatīties spogulī". Daudz kas ir izgudrots, bet, paldies Dievam, pagaidām vēl nav "dvēseles selfiju" – sacīja Francisks. Lai mēs būtu laimīgi, mums ir jālūdz citu palīdzība, jālūdz, lai kāds cits nofotografē, jāiziet no sevis un jāiet pretī citiem, īpaši tiem, kuriem visvairāk ir vajadzīga palīdzība.
