Laju atbildība par ticības tālāknodošanu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tā kā pēdējās dienās Romā laiks ir ļoti nepastāvīgs, bieži līst un ir drēgns, slimnieki, kuri ieradās uz pāvesta vadīto vispārējo audienci, tika sapulcināti Pāvila VI zālē, kur bija izvietoti lielie ekrāni. Tādā veidā arī viņi varēja dzirdēt pāvesta katehēzi un sekot tam, kas notika Svētā Pētera laukumā, kur atradās visi pārējie dažādu zemju svētceļnieki (kopskaitā aptuveni 14 tk.). Iesākot uzrunu, Francisks aicināja ar aplausiem sveicināt zālē esošos ticīgos.
Runājot par apustuļa Pāvila misiju ceļojumu, Svētais tēvs šoreiz pievērsās viņa darbam Korintā, kur viņu uzņēma kāds laulātais pāris (sal. Apd 18, 1-3). Tie bija Akvila un Priskilla. Viņi tur bija tikko ieradušies no Romas, jo Akvila bija jūds. Tā kā imperators Klaudijs pavēlēja visiem jūdiem atstāt Romu, tad šim pārim nācās izceļot. Šajā sakarā pāvests izdarīja nelielu atkāpi, atgādinot, ka ebreju tauta pagātnē daudz cieta un cieš arī šodien. Pagājušajā gadsimtā tā piedzīvoja īpaši lielas vajāšanas. Pēc tam mēs domājām, ka tās ir beigušās. Taču šodien tās atkal atgriežas – norādīja Francisks. "Brāļi un māsas", viņš uzsvēra, "tas [paradums vajāt ebrejus] nav ne cilvēcīgi, ne kristīgi. Ebreji ir mūsu brāļi! Viņus vajāt nedrīkst. Vai sapratāt?"
Atgriežoties pie katehēzes temata, pāvests norādīja, ka minētie laulātie bija ticības pilni uz Dievu un viesmīlīgi pret citiem cilvēkiem. Viņu sirdī un mājās atradās vieta tiem, kuri, tāpat kā viņi, bija svešinieki. Viņi nekoncentrējās uz sevi, bet mācēja piekopt "kristīgo viesmīlības mākslu". Akvila un Priskilla uzņēma savās mājās Pāvilu. Viņi uzņēma ne tikai Evaņģēlija sludinātāju, bet arī tā vēsti. Viņi uzņēma Kristus Evaņģēliju, kas ir "Dieva spēks katram, kurš tic" (Rom 1, 16). Svētais tēvs norādīja, ka kopš tā laika viņu mājas piepildījās ar "dzīvā" (Ebr 4, 12) Vārda smaržu, kas dzīvina sirdis.
Uzrunas turpinājumā pāvests pastāstīja, ka Pāvilam bija tas pats amats, kas šiem laulātajiem. Viņi taisīja teltis. Patiešām, apustulis Pāvils ļoti augstu vērtēja roku darbu – uzsvēra Francisks. Viņš to uzskatīja par lielisku iespēju, lai ne tikai nopelnītu sev iztiku un nebūtu nevienam par apgrūtinājumu (sal. 1 Tes 2, 9), bet arī, lai sniegtu ticības liecību (sal. 1 Kor 4, 12).
Tā Akvilas un Priskillas mājas durvis Korintā tiek atvērtas ne tikai apustulim Pāvilam, bet arī citiem kristiešiem. Pāvils var runāt par "kopienu, kas pulcējas viņu mājās" (1 Kor 16, 19) un kļūst par domus ecclesiae jeb "Baznīcas namu" – par Vārda klausīšanās un Euharistijas svinēšanas vietu. Dažās zemēs, kur nav reliģiskās brīvības, arī šodien kristieši slepus pulcējas kādās mājās, lai lūgtos un svinētu Euharistiju. Arī šodien ir šādas mājas, šādas ģimenes, kas kļūst par templi Euharistijai.
Pēc pusotra gada ilgās uzturēšanās Korintā, Pāvils kopā ar Akvilu un Priskillu dodas tālāk un nonāk Efezā. Arī tur viņu mājas kļūst par katehizācijas vietu. Tad, kad šie abi laulātie draugi – Akvila un viņa sieva Priskilla atgriezīsies Romā, Pāvils par viņiem uzrakstīs ļoti atzinīgus vārdus savā Vēstulē romiešiem. "Kristū Jēzū sveiciniet manus palīgus, Priskillu un Akvilu, kuri par manu dzīvību ķīlā likuši savas galvas. Viņiem ne vien es esmu pateicīgs, bet arī visas pagānu draudzes" (Rom 16, 4). Francisks atzina, ka cik daudz ģimeņu vajāšanu laikos riskē ar savu galvu, slēpjot vajātos! Šis ir pirmais piemērs, ko sniedz Akvila un Priskilla. Viņi ir ģimenes viesmīlības paraugs.
Bez tam daudzo Pāvila līdzstrādnieku vidū, Akvila un Priskilla izceļas kā piemēri tādai laulības dzīvei, kurā laulātie ar lielu atbildību kalpo visai kristiešu kopienai. Viņi ar savu piemēru mums atgādina, ka, pateicoties ticībai un daudzo laju evaņģelizācijas darba pūliņiem, mūs ir sasniegusi kristietība. Pāvests aicināja padomāt par to, ka no sākuma kristīgās ticības sludinātāji bija arī laji. Lai ticība iesakņotos kādā tautā, kādā zemē, un tur attīstītos, ir vajadzīgi kristīgo laulāto, kristīgo ģimeņu pūliņi. Viņi ir tie, kas rada šo labvēlīgo augsni. "Jūs, laji, pateicoties sava Kristībai, esat atbildīgi par ticības tālāknodošanu", uzsvēra Francisks. Kristīgie laulātie draugi ir Dieva dzīvā "skulptūra". Viņi ir īsta dzīvā skulptūra, un viņu mājām jākļūst par "mājas baznīcām", kurās valda vienotības gars, ticība, cerība un mīlestība.
Vispārējās audiences laikā pāvests pieskārās dramatiskajai situācijai Burkinafaso, kur notiek vardarbības uzliesmojumi, un kur nesen notika atentāts, kurā gāja bojā gandrīz 100 cilvēki. "Uzticu Kungam visus upurus, ievainotos, daudzos palikušos bez pajumtes un visus, kuri cieš šo dramatisko notikumu dēļ", sacīja Francisks. Viņš aicināja darīt visu iespējamo, lai netiktu liegta aizsardzība vistrauslākajām personām, un mudināja civilās un reliģiskās varas un visus labas gribas cilvēkus divkāršot pūliņus, lai Abū Dabī dokumenta par cilvēcisko brālību garā tiktu veicināts starpreliģiju dialogs un vienprātība.
