Pāvests tiekas ar zemestrīces, cunami un atomkatastrofas upuriem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pieminot minēto traģēdiju, ko šodien dēvē par "Trīskāršo katastrofu", un vairāk nekā 18 tk. bojāgājušos, Svētais tēvs tikšanos iesāka ar lūgšanu klusumā. Pēc brīža viņš teiks, ka "lūgšana mūs vieno un piešķir drosmi raudzīties uz priekšu ar cerību". Kamēr pāvests lūdzās, arī Bellesale Hanzomon auditorijā jeb Tokijas konferenču centrā, kurā tobrīd atradās vairāk nekā 800 cilvēki, valdīja dziļš klusums. Vatikāna viesis un klātesošie pieminēja milzīgo katastrofu, kas izmainīja Japānas zemes vaigu.
Tajā 2011. gada agrā pavasara dienā, 11. martā, pulkstenis rādīja 14:46, kad 9 magnitūdas stipra zemestrīce satricināja Japānas ziemeļaustrumu piekrasti, izraisot cunami ar vairāk nekā 10 metrus augstiem viļņiem, kuri savukārt sabojāja Fukušimas atomelektrostacijas avārijas ģeneratorus un izraisīja trīs kodolsprādzienus un 7. līmeņa ugunsgrēku (starptautiskajā skalā visaugstākais bīstamības līmenis). Toreiz 470 tk. cilvēku palika bez pajumtes. Šodien 50 tk. vēl aizvien nav savas pastāvīgās apmešanās vietas.
Minētās tikšanās laikā pāvests sasveicinājās ar 10 cietušajiem, noklausījās trīs liecības un teica uzrunu. Viņš aicināja sabiedrību turpināt mobilizācijas darbu arī starptautiskā plāksnē, lai tie, kuri dzīvo katastrofas skartajos apgabalos nejustos aizmirsti. "Neviens 'neatjaunojas' viens pats", viņš sacīja. "Neviens nevar iesākt no gala viens pats. Vajadzīga draudzīga roka, brālīga roka, kas palīdzētu atjaunot ne tikai pilsētu, bet arī – skatienu un cerību". Romas viesis slavēja japāņus par viņu izturību, atzīmējot, ka 8 gadus pēc trīskāršās katastrofas, Japānas tauta ir parādījusi, ka tā spēj vienoties solidaritātē, būt pacietīga, neatlaidīga un izturīga.
Uzrunā pāvests norādīja, ka cilvēces izaicinājumus nevar aplūkot citu no cita šķirti. Kari, bēgļu jautājums, pārtika, ekonomika, apkārtējās vides problēmas – viss ir savā starpā saistīts. Šajā sakarā viņš atzīmēja, ka, izņemot drosmīgos lēmumus attiecībā uz dabas resursu izmantošanu, pirmais solis būtu darbs pie tādas kultūras veidošanas, kurā nebūtu vietas vienaldzībai. Bez tam Francisks aicināja pārvarēt egoistiskas un īstermiņa attīstības vīziju, padomāt arī par atgriešanos pie pieticīgāka dzīves veida un neaizmirst par solidaritātes lielo nozīmi. "Svinēsim un pateiksimies par visiem tiem, kuri vienkāršā veidā centās atvieglot cietušo jūgu. Lai šī līdzjūtība ir kā ceļš, kas palīdzētu visiem atrast cerību, stabilitāti un drošību nākotnei", noslēgumā sacīja pāvests.
