Konsekrētā dzīve ir mīlestības dāvana
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Homīlijā Francisks komentēja Lūkasa evaņģēlija vārdus "Manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu" (Lk 2, 30). Tie ir Simeona vārdi – viņš sacīja. Simeons bija vienkāršs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs. No visiem, kuri tai dienā atradās svētnīcā, tikai viņš saskatīja Jēzū Pestītāju. Ko viņš redzēja? – jautāja Svētais tēvs. Viņš redzēja mazu, trauslu un vienkāršu bērnu, un Viņā saskatīja pestīšanu, jo šajā maigajā jaundzimušajā bērnā Svētais Gars viņam parādīja "Kunga Svaidīto" (2, 26). Paņemot šo bērnu savās rokās, Simeons ticībā nojauta, ka Viņā Dievs piepilda savus apsolījumus. Līdz ar to šis sirmgalvis varēja doties mierā – viņš bija redzējis žēlastību, kas ir vērtīgāka par dzīvību (sal. Sal 63, 4), un neko citu vairs negaidīja.
Uzrunājot konsekrētās personas, pāvests uzdeva jautājumu, kāpēc viņas ir atstājušas dažādus šīs pasaules labumus, atteikušās nodibināt ģimeni. "Kāpēc jūs to darījāt?" viņš jautāja. "Tāpēc, ka jūs iemīlējāties Jēzū, visu saskatījāt Viņā, un, Viņa skatiena 'nolaupīti', atstājāt visu pārējo. Konsekrētā dzīve ir šī vīzija. Tas nozīmē redzēt to, kas dzīvē patiešām ir svarīgs. Tas nozīmē ar atplestām rokām pieņemt Kunga dāvanu, kā to darīja Simeons."
Francisks konsekrētās personas salīdzināja ar Simeonu un Annu, kuri Bērnā Jēzū saskatīja pestīšanu. Šīs personas, tāpat kā abi minētie sirmgalvji, saskata Dieva žēlastību, kas ir izlieta viņu rokās. Konsekrētā persona ir cilvēks, kurš katru dienu saka: "Viss ir dāvana, viss ir žēlastība." Svētais tēvs piebilda, ka konsekrētā dzīve nav mūsu nopelns. Tā ir mīlestības dāvana, kas tiek saņemta. Svarīgi to apzināties un saskatīt, īpaši savā trauslumā, vājībās un nožēlojamībā, jo ļaunais gars ķeras klāt visiem šiem trauslajiem punktiem un mēs riskējam pazaudēt "kompasu", kas ir Dieva nesavtības dāvana. Dzīvojot ar Dievam cieši pievērstu skatienu, mēs atveram savu sirdi piedošanai, kas mūs atjauno, un tiekam Viņa uzticības stiprināti. Citiem vārdiem sakot, tas, kurš prot pāri visam saskatīt Dieva žēlastību, atklāj pretindi paļāvības trūkumam un pasaulīgajam skatienam.
Pasaulīguma kārdinājums ir varbūt vislielākais kārdinājums, kā rezultātā mēs novēršamies no Dieva un noslēdzamies sevī. Mēs ļaujamies rutīnai un kļūstam pragmatiski, bet tai pašā laikā dvēselē pieaug skumjas un paļāvības trūkums, izraisot rezignāciju – skaidroja pāvests. Konsekrētās dzīves skaistums atklājas tad, ja cilvēks ir dziļi iesakņots Kunga mīlestībā. Tad konsekrētā persona redz, ka nabadzība nav titāniski pūliņi, bet paver lielāku brīvību, ka šķīstība nav askētiska sterilitāte, bet – ceļš, lai mīlētu, nepaturot sev, ka paklausība nav disciplīna, bet mūsu anarhijas uzvara Jēzus stilā.
"Manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu." Redzēt pestīšanu nozīmē būt pēc "kalpa" Simeona attēla un iemācīties dzīvot, lai kalpotu, ejot pretī tuvākajam. Mūsu pirmais tuvākais ir tas, kurš dzīvo mūsu pašu kopienā. Tieši tā ir tā pirmā vieta, kurā ir jāpraktizē tuvākmīlestība. Mūsdienu sabiedrībā, kur daudzi citos cilvēkos redz tikai šķēršļus un sarežģījumus, mums ir vajadzīgi tādi skatieni, kas tiecas ieraudzīt tuvāko, kas spēj pietuvināt to, kurš atrodas tālu. Reliģisko ordeņu locekļi ir aicināti "implantēt" pasaulē Jēzus skatienu, tas ir, līdzjūtības pilno skatienu – uzsvēra Francisks. Viņu skatienam jābūt cerības skatienam. Ja mūsu skatiens būs visu laiku pievērsts Evaņģēlijam, tad, neraugoties uz pārbaudījumiem, mēs nepazaudēsim šo cerības skatienu. Pretējā gadījumā, ja mēs ik dienas neuzlūkojam Kungu un Viņu nepielūdzam, mēs kļūstam akli.
Pāvesta vadītais dievkalpojums Svētā Pētera bazilikā iesākās ar procesiju, kuras laikā dažādu reliģisko ordeņu un sekulārinstitūtu locekļi no visiem pieciem kontinentiem nesa aizdegtas sveces. To liesmas tumšajā dievnamā izgaismoja konsekrēto personu sejas. Šīs mazās gaismiņas līdzinājās viņu aicinājuma liesmai, ko kādu dienu Jēzus iededza viņu sirdīs. Tieši šis aicinājums ir vislielākā viņu dārgmanta – kā to vēlāk atgādināja pāvests. Tā ir Dieva mīlestības dāvana.
