Pāvests Palmu svētdienā: "Dzīvei nav nozīmes, ja tā netiek dāvāta"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Palmu svētdienā pieminam Kristus triumfālo ieiešanu Jeruzalemē. Jēzus, dažas dienas pirms savas nāves, tautas priekpilno saucienu pavadīts, ienāk pilsētā, lai piepildītu savu Pestītāja misiju. Šajā sakarā visos dievnamos notiek procesija. Katru gadu Palmu svētdienas svinības arī Vatikānā iesākās ar krāšņu procesiju, kuras dalībnieki nesa palmu un olīvkoku zarus. Taču šogad viss bija citādāk. Pāvests vadīja dievkalpojumu Svētā Pētera bazilikā bez tautas piedalīšanās. Sekojot tā norisei pa televīziju, varējām redzēt, ka majestātiskais un spožas gaismas pielietais dievnams šoreiz bija tukšs. Tā fonā, aiz altāra, atradās brīnumainais Svētā Marčello baznīcas Krucifikss, kas palika neskarts 1519. gadā notikušajā ugunsgrēkā un pēc tam tika nests procesijā par Romas ielām, lai izlūgtu mēra apturēšanu. Līdzās altārim atradās arī Salus Populi Romani Dievmātes ikona.

Bazilikas altārtelpu skaisti rotāja olīvkoki un palmu zari. Šodien tā bija fiziski tukša, taču to pieskandināja Dieva Vārds, Kunga slavas dziesma un lūgšana, kas kā vīraka kūpinājuma smarža pacēlās uz augšu un nonāca Dieva majestātes troņa priekšā.

“Šodien, kad piedzīvojam pandēmijas dramatismu, kad sabrūk daudzas pārliecības, kad tiek nodotas daudzu ilgas un mūs pārņem atstātības sajūta, kas nospiež mūsu sirdis, Jēzus mums saka: «Drosmi! Atver savu sirdi manai mīlestībai. Tu saņemsi Dieva mierinājumu, kas tevi stiprinās»”, teica pāvests.

Kluso nedēļu pavada dubults noslēpums – prieks par Jēzus ierašanos Jeruzalemē un Viņa pazemošana. Kopā savijas priekpilni saucieni un ārkārtīga nežēlība. Pēc Kristus Ciešanu apraksta nolasīšanas Francisks teica homīliju. Tā kā šodien tika atzīmēta 35. Pasaules Jauniešu diena, Svētais tēvs vērsās arī pie jauniešiem, mudinot viņus nebaidīties veltīt savu dzīvi Dievam un līdzcilvēkiem.

Seko pāvesta homīlijas pilnais teksts (tulkoja m. Silvija Krivteža – Vatikāns):

Jēzus «atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu» (Fil 2,7). Ļausim, lai apustuļa Pāvila vārdi mūs ieved šajās svētajās dienās, kurās Dieva Vārds, kā refrēns, norāda uz Jēzu kā kalpu: Lielajā ceturtdienā Viņš ir kalps, kas mazgā mācekļiem kājas; Lielajā piektdienā Viņš ir cietošais un uzvarošais kalps (sal Is 52,13); bet jau rīt Isajs pravieto par Viņu, sakot: «Lūk, mans kalps, kam es palīdzu» (Is 42,1). Dievs mūs atpestīja, kalpojot mums. Parasti domājam, ka tie esam mēs, kas kalpojam Dievam. Nē, tas ir Viņš, kas brīvprātīgi mums kalpoja, jo Viņš pirmais mūs iemīlēja. Grūti ir mīlēt bez apziņas, ka esi mīlēts. Un vēl grūtāk ir kalpot, ja neļaujam Dievam mums kalpot.

Bet – jautājums – kādā veidā Kungs mums kalpo? Atdodot savu dzīvību. Mēs Viņam esam dārgi un par mums Viņš ir dārgi samaksājis. Svētā Angela no Foliņjo teica, ka no Jēzus ir dzirdējusi šādus vārdus: «Es neesmu tevi mīlējis pa jokam». Mīlestība lika Jēzum upurēt sevi par mums, ņemt uz sevis visu mūsu ļaunumu. Tas ir kaut kas pārsteidzošs: Dievs mūs atpestīja, ļaujot, lai viss mūsu ļaunums vēršas pret Viņu. Nepretojoties, tikai ar kalpa pazemību, pacietību un paklausību, vienīgi ar mīlestības spēku. Tas bija Tēvs, kurš atbalstīja Jēzus kalpojumu: Viņš nesakāva ļaunumu, kas krita uz Jēzu, bet stiprināja Viņu ciešanās, lai mūsu ļaunums tiktu uzvarēts tikai ar labu, lai to līdz galam pārņemtu mīlestība. Līdz galam.

Kungs mums ir kalpojis, pieredzot vissāpīgākās situācijas kādam, kurš mīl: nodevību un atstātību.

Nodevība. Jēzu nodeva māceklis, Viņu pārdodot, un māceklis, kas Viņu noliedza. Viņu nodeva ļaudis, kas Viņu slavēja, bet vēlāk kliedza: «Sist Viņu krustā!» (Mt 27,22). Viņu nodeva reliģiskā elite, kas Viņu netaisnīgi notiesāja, un arī politiskie vadītāji, kas mazgāja rokas. Padomāsim par mazām un lielām nodevībām, kādas esam pieredzējuši savā dzīvē. Tas ir briesmīgi, kad izrādās, ka mūsu uzticība ir pievilta. Līdz sirds dziļumiem izjūtam vilšanos, un šķiet, ka dzīvei vairs nav jēgas. Tas notiek tāpēc, ka esam dzimuši, lai mīlētu un būtu mīlēti, un visvairāk sāp to cilvēku nodevība, kuri solījuši būt lojāli un tuvi mums. Bet mēs nevaram pat iedomāties, cik sāpīgi tas bija Dievam, kas ir mīlestība.

Ieskatīsimies sevī! Ja esam atklāti paši pret sevi, tad ieraudzīsim savas neuzticības. Cik daudz nepatiesības, liekulības un divkosības! Cik daudz neīstenotu labo nodomu! Cik daudz neizpildītu solījumu! Cik daudz nerealizētu apņemšanos! Kungs pazīst mūsu sirdi labāk nekā mēs paši. Viņš zina, cik mēs esam vāji un nepastāvīgi, cik bieži krītam, cik mums ir smagi piecelties un cik grūti dziedināt dažas mūsu brūces. Un ko Viņš darīja, lai mūs satiktu, lai mums kalpotu? To, ko bija teicis caur pravieti: «Es dziedināšu viņu novēršanos, un mīlēšu viņus no laba prāta» (Os 14,5). Viņš mūs dziedināja, uzņemoties uz sevis mūsu neuzticības un paņemot mūsu nodevības. Tāpēc mums nav jābaidās par neizdošanos, bet varam pacelt savu skatienu uz Krustā Sisto, pieņemt Viņa apskāvienu un teikt: «Lūk, te ir mana neuzticība, ko tu paņēmi, Jēzu. Tu man atver rokas, Tu kalpo man ar mīlestību, un turpini mani atbalstīt… Tad es iešu tālāk!»

Atstātība. Kā vēstī šodienas Evaņgēlijs, uz krusta Jēzus pasaka vienu teikumu, vienu vienīgo: «Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?» (Mt 27,46). Tie ir ļoti spēcīgi vārdi. Jēzus cieta atstātību no savējiem, kuri bija aizbēguši. Bet palika Tēvs. Tagad, šajā vientulības bezdibenī, Jēzus pirmo reizi sauc Viņu vārdā «Dievs». Un «skaļā balsī» kliedz «kāpēc?»; visplosošāko «kāpēc?»: «kāpēc Tu mani esi atstājis?»  Patiesībā tie ir Psalma (sal. 22,2) vārdi, kas norāda, ka Jēzus ietvēra lūgšanā savu galējo pamestību. Bet ir fakts, ka Viņš to arī pieredzēja. Jēzus pieredzēja vislielāko atstātību, par ko liecina Evaņģēlijs, kurā tiek citēti Viņa oriģinālie vārdi.

Kāpēc tas viss? Kārtējo reizi mūsu dēļ, lai mums kalpotu. Kad mēs jūtamies piespiesti pie sienas, kad atrodamies strupceļā, bez gaismas un iespējas iziet, kad šķiet, ka arī Dievs mūs neuzklausa, tad neaizmirsīsim, ka mēs neesam vieni paši. Jēzus piedzīvoja pilnīgu atstātību, piedzīvoja situāciju, kas Viņam bija pavisam sveša, lai solidarizētos ar mums visiem. Viņš to darīja manis, tevis, mūsu visu dēļ, Viņš to darīja, lai mums pateiktu: «Nebaidies, tu neesi viens. Es piedzīvoju visu tavu atstātību, lai vienmēr būtu tev līdzās». Lūk, cik tālu sniedzas Jēzus kalpojums. Viņš nokāpa mūsu visbriesmīgāko ciešanu bezdibenī, līdz pat nodevībai un atstātībai. Šodien, kad piedzīvojam pandēmijas dramatismu, kad sabrūk daudzas pārliecības, kad tiek nodotas daudzu ilgas un mūs pārņem atstātības jūtas, kas nospiež mūsu sirdis, Jēzus mums saka: «Drosmi! Atver savu sirdi manai mīlestībai. Tu saņemsi Dieva mierinājumu, kas tevi stiprinās».

Dārgie brāļi un māsas, ko mēs varam darīt Dievam, kurš ir kalpojis mums, piedzīvojot arī nodevību un atstātību? Mēs varam nenodot to, kam esam radīti, un neatstāt to, kas ir svarīgs. Mēs esam pasaulē, lai mīlētu Dievu un cilvēkus. Viss pāriet, paliek tikai mīlestība. Traģēdija, kuru šobrīd piedzīvojam, liek mums nopietni padomāt par to, kas ir patiesi svarīgs, lai nepazaudētu sevi mazvērtīgās lietās un atklātu, ka dzīvei nav nozīmes, ja tā netiek dāvāta. Jo dzīves mēraukla ir mīlestība. Šajās svētajās dienās, savās mājās, nostāsimies Krustā Sistā priekšā, - skatieties, skatieties uz Krucifiksu - , kas ir Dieva mīlestības mērs cilvēcei. Dievam, kurš mums ir kalpojis līdz pat savas dzīvības atdošanai, raugoties uz Krucifiksu, lūgsim žēlastību dzīvot, lai kalpotu. Centīsiemies sazināties ar tiem, kuri cieš, kuri jūtas vientuļi un kuriem ir vajadzīga palīdzība. Domāsim ne tikai par to, kas mums pietrūkst, bet arī domāsim par labo, ko mēs varam darīt.

Lūk, mans kalps, kam es palīdzu. Tēvs, kurš stiprināja Jēzu Viņa ciešanu laikā, iedrošina arī mūs kalpot. Bez šaubām, mīlēt, lūgties, piedot, uzņemties rūpes par citiem gan ģimenē, gan sabiedrībā, var dārgi maksāt. Var šķist, ka tas ir via crucis. Bet kalpošanas ceļš ir uzvaras ceļš, caur kuru mēs esam atpestīti un caur kuru tika izglābta mūsu dzīvība. To vēlos teikt īpaši jauniešiem - dienā, kas jau 35 gadus ir veltīta tieši viņiem. Dārgie draugi, skatieties uz patiesiem varoņiem, kuri šodien atklājas pasaulē. Tie nav tie, kam ir slava, nauda un panākumi, bet gan tie, kas sevi ziedo, lai kalpotu citiem. Jūs esat aicināti neizniekot savu dzīvi. Nebaidieties to veltīt Dievam un cilvēkiem. Tādējādi tikai iegūsiet! Jo dzīve ir dāvana, kas tiek saņemta, to dāvājot. Tāpēc vislielākais prieks ir teikt «jā» mīlestībai, bez jebkādiem varbūt vai bet. Teikt «jā» mīlestībai, bez jebkādiem varbūt vai bet. Tāpat kā to mums darīja Jēzus.