Pāvesta vēstījums 106. Pasaules migrantu un bēgļu dienā
Silvija Krivteža - Vatikāns
2020. gada sākumā, uzrunājot pie Svētā Krēsla akreditētos diplomātiskā korpusa locekļus, Francisks norādīja uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem, pieskaitot tiem arī valstu iekšienē pārvietoto personu dramatisko situāciju. "Konflikti un humanitārās krīzes, ko padziļina klimatisko pārmaiņu traģiskās sekas, palielina valstu iekšienē pārvieto cilvēku skaitu un negatīvi ietekmē personu situāciju, kuri dzīvo dziļā nabadzībā. Daudzām valstīm trūkst atbilstošu struktūru, lai nodrošinātu pārvietoto cilvēku vajadzības", Vatikānā akreditētajiem diplomātiem teica Svētais tēvs.
Cilvēka integrālās attīstības dikastērija Migrantu un bēgļu nodaļa publicējusi "Pārvietoto personu pastorālās aprūpes vadlīnijas" (Vatikāns, 2020. gada 5. maijs). Šī dokumenta mērķis ir iedvesmot un atjaunot Baznīcas pastorālo darbību šajā konkrētajā jomā.
Pāvests atzīst, ka valstu iekšienē pārvietoto cilvēku drāmu, ko daudzi pat neredz, šogad ir saasinājusi Covid-19 pandēmijas globālā krīze. Patiesībā šī krīze, ņemot vērā tās smagumu un ģeogrāfisko mērogu, ir saasinājusi arī daudzas citas humanitārās traģēdijas, kas skar miljoniem cilvēku. Tāpēc ir jāpārskata valstu politiskās darbības programmas starptautisko iniciatīvu un palīdzības sniegšanas jomā, kas ir būtiska un neatliekama, lai glābtu cilvēkus. "Šis nav nevērības laiks. Lai krīze, ar kuru mēs saskaramies, neļauj mums aizmirst daudzas citas ārkārtas situācijas, kas nes daudzu cilvēku ciešanas", citējot Lieldienu vēstījumu "Urbi et Orbi", raksta Svētais tēvs.
"Traģisko notikumu gaismā, kādi iezīmējuši 2020. gadu, valstu iekšienē pārvietoto cilvēku situācijai veltīto vēstījumu attiecinu arī uz visiem, kuri saskārušies ar Covid-19 un dzīvo krīzes radītajos nestabilitātes, nedrošības un astumtības apstākļos", lasām vēstījumā.
Svētais tēvs norāda uz ikonu, kas bija iedvesmojusi pāvestu Piju XII uzrakstīt Apustulisko konstitūciju Exsul Familia. Tā izdota 1952. gada 1. augustā. Ikonā attēlota Svētās ģimenes bēgšana uz Ēģipti. Mazais Jēzus kopā ar saviem vecākiem guva bēgļu traģisko pieredzi, kuras pamatā bija "bailes, nedrošība un grūtības" (sal. Mt 2,13-15). Pāvests raksta, ka diemžēl arī šodien miljoniem ģimeņu atrodas nomācošā situācijā. Gandrīz katru dienu televīzija un avīzes ziņo par bēgļiem, kuri bēg no bada, kara un citām lielām briesmām, meklējot drošību un labākus apstākļus sev un savām ģimenēm. Francisks atgādina, ka katrā no šiem cilvēkiem ir klātesošs Jēzus, kurš spiests, tāpat kā Heroda valdīšanas laikā, bēgt, lai glābtu sevi. Mēs esam aicināti viņu sejās saskatīt izsalkuša, izslāpuša, kaila, svešinieka un cietumā ieslodzīta Kristus seju. Ja mēs atpazīsim Viņu, tad varēsim pateikties par iespēju satikt, mīlēt un kalpot Viņam.
Valstu iekšienē pārvietotie cilvēki piedāvā mums iespēju satikt Kungu, "pat ja mums ir grūti atpazīt viņu ar saplēstām drēbēm, netīrām kājām, izkropļotu seju, ievainotu miesu un tādu, kas nerunā mūsu valodā" (Homīlija, 2019. gada 15. februāris). "Tas ir pastorāls izaicinājums, uz kuru mēs esam aicināti atbildēt ar četriem darbības vārdiem, kas iekļauti vēstījumā Migrantu un bēgļu dienai 2018. gadā: uzņemt, aizstāvēt, atbalstīt un integrēt. Tagad gribu tiem pievienot sešus vārdus, kas atbilst konkrētām darbībām un kas savstarpēji saistīti cēloņa-seku attiecībās", raksta pāvests.
Francisks atgādina, ka vajag zināt, lai saprastu. Zināt ir svarīgs solis, kas palīdz saprast otru cilvēku. To mums māca pats Jēzus epizodē ar Emausas mācekļiem: «Un notika, ka, viņiem sarunājoties un vienam otru jautājot, arī pats Jēzus tuvojās un gāja kopā ar viņiem, bet viņu acis tika turētas, lai tie Viņu nepazītu» (Lk 24,15-16). Kad tiek runāts par migrantiem un bēgļiem, mēs pārāk bieži apstājamies pie cipariem. Taču runa nav par cipariem. Runa ir par cilvēkiem! Ja mēs viņus satiksim, tad spēsim arī atpazīt. Un zinot viņu dzīves stāstu, mēs spēsim viņus saprast. Mēs spēsim saprast, piemēram, ka nedrošība un ciešanas, ko paši esam piedzīvojuši pandēmijas laikā, ir pārvietoto cilvēku dzīves nemainīgs elements.
Vajag būt tuviem, lai kalpotu. Tas škiet acīmredzami, bet bieži vien tā nav. «Kāds samarietis, iedams savu ceļu, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, iežēlojās. Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tajās eļļu un vīnu, un, uzcēlis viņu sava lopa mugurā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu» (Lk 10, 33-34). Bailes un aizspriedumi – daudz aizspriedumu – liek ievērot distanci pret citiem cilvēkiem un bieži neļauj "būt tuviem", lai kalpotu viņiem ar mīlestību. Tuvoties cilvēkam bieži nozīmē pakļaut sevi riskiem, kā pēdējos mēnešos mums atgādināja daudzi ārsti un medicīnas darbinieki. Šis "būt tuvu", lai kalpotu, pārsniedz pienākuma sajūtu. Visskaistāko piemēru mums ir atstājis Jēzus, kad mazgāja saviem mācekļiem kājas – Viņš noģērba drēbes, nometās ceļos un sasmērēja rokas (sal. Jņ 13,1-15).
Lai samierinātos vajag klausīties. To mums māca pats Dievs, kurš, sūtot pasaulē savu Dēlu, vēlējās uzklausīt cilvēces saucienu ar cilvēka ausīm. «Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, […] lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta» (Jņ 3,16-17). Mīlestība, kas samierina un glābj, iesākas ar klausīšanos. Šodien pasaulē vairojas informācija, bet mazinās ieradums klausīties. Taču tikai caur pazemīgu un uzmanīgu klausīšanos mēs varam panākt patiesu samierināšanos. 2020. gadā nedēļām ilgi mūsu ielās valdīja klusums. Dramatisks un satraucošs klusums, kas tomēr deva iespēju sadzirdēt visneaizsargātāko, migrantu, pārvietoto personu un mūsu smagi slimās planētas saucienu. Un, klausoties, mums bija iespēja samierināties ar savu tuvāko, ar daudziem atstumtajiem cilvēkiem, ar sevi un Dievu, kurš nekad nenogurst dāvāt mums savu žēlsirdību.
Lai augtu vajag dalīties. Pirmajai kristiešu kopienai dalīšanās bija viens no galvenajiem elementiem. «Un daudziem ticīgiem bija viena sirds un viena dvēsele; un neviens no viņiem nekā no tā, kas viņiem bija, nesauca par savu, bet viss viņiem bija kopīgs» (Apd 4,32). Dievs negrib, ka mūsu planētas resursi nestu labumu tikai dažiem. Nē, to Kungs negrib! Mums ir jāiemācās dalīties, lai augtu kopā, nevienu neatstājot ārpusē. Pandēmija mums atgādināja, ka mēs visi esam vienā laivā. Ierauti rūpēs un bailēs, mēs no jauna apzināmies, ka neviens nevar sevi glābt. Lai mēs patiesi augtu, mums ir jāaug kopā, daloties tajā, kas mums ir, kā tas zēns, kurš Jēzum piedāvāja piecas miežu maizes un divas zivis... Un ar to pietika pieciem tūkstošiem cilvēku! (sal. Jņ 6.1-15)
Lai veicinātu vajag iesaistīt. Tā darīja Jēzus ar samariešu sievieti (sal. Jņ 4,1-30). Kungs tuvojas, uzklausa viņu, uzrunā viņas sirdi, lai vestu viņu uz patiesību un pārveidotu par Labās vēsts sludinātāju: «Nāciet un skatieties cilvēku, kas man visu pateica, ko esmu darījusi. Vai Viņš nav Kristus?» (sal Jņ 4,29) Dažreiz impulss kalpot citiem neļauj saskatīt viņu bagātības. Ja mēs patiesi gribam atbalstīt cilvēkus, kuriem piedāvājam savu palīdzību, tad mums vajag viņus iesaistīt un padarīt par savas atpestīšanas galvenajiem varoņiem. Pandēmija atgādināja, cik būtiska ir līdzatbildība un, ka tikai ar visu – arī ar bieži nenovērtēto cilvēku – ieguldījumu, ir iespējams pārvarēt krīzi. «Mums ir jāatrod drosme radīt vidi, kur ikviens var piedzīvot, ka ir aicināts, un pieļaut jaunas viesmīlības, brālības un solidaritātes formas» (Meditācija Svētā Pētera laukumā, 2020. gada 27. marts).
Lai veidotu ir vajadzīga sadarbība. Tas ir tas, ko apustulis Pāvils iesaka ticīgo kopienai Korintā: «Bet es jūs, brāļi, lūdzu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūs visi sacītu to pašu un lai starp jums nebūtu šķelšanās, bet lai jūs būtu pilnīgi, vienprātīgi un vienās domās» (1 Kor 1,10). Veidot Dieva valstību ir kopīgs uzdevums visiem kristiešiem, tāpēc ir nepieciešams mācīties sadarboties, nekrītot greizsirdības, nesaskaņu un šķelšanās kārdinājumos. Un pašreizējā situācijā ir jāatkārto: «Šis nav egoisma laiks, jo izaicinājums, ar kuru mēs sastopamies, skar mūs visus un nešķiro cilvēkus» (Vēstījums Urbi et Orbi, 2020. gada 12. aprīlis). Lai saglabātu kopējās mājas un liktu tām arvien vairāk izskatīties pēc sākotnējā Dieva plāna, mums ir jāapņemas veicināt starptautisko sadarbību, globālo solidaritāti un vietējā līmeņa saistības, neatstājot nevienu ārpusē.
Vēstījumu Migrantu un bēgļu dienā pāvests noslēdz ar lūgšanu uz svēto Jāzepu, kurš bija spiests bēgt uz Ēģipti, lai izglābtu Bērnu.
Tēvs, Tu uzticēji svētajam Jāzepam vislielākos dārgumus: Bērnu Jēzu un viņa māti, lai viņus sargātu no briesmām un ļaunuma.
Ļauj arī mums izjust viņa aizsardzību un palīdzību. Lai viņš, kurš ir piedzīvojis ciešanas, ar kādām saskaras tie, kuriem nākas bēgt pasaules vareno naida dēļ, mierina un aizsargā visus brāļus un māsas, kuri karu un nabadzības dēļ atstāj savas mājas un savas zemes, lai dotos bēgļu gaitās, meklējot drošākas vietas.
Caur viņa aizbildniecību dāvā tiem spēku iet uz priekšu, sniedz mierinājumu skumjās un drosmi pārbaudījumu brīžos.
Tiem, kuri viņus uzņem, dāvā šī taisnīgā un gudrā vīra maigumu, kurš mīlēja Jēzu kā savu dēlu un atbalstīja Mariju garajā ceļā.
Lai viņš, kurš pelnīja maizi ar savu roku darbu, stiprina tos, kuriem dzīve ir atņēmusi visu, un dot viņiem iespēju atrast cienīgu darbu un mājas mieru.
To mēs lūdzam caur Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kuru svētais Jāzeps izglāba, bēgot uz Ēģipti, un caur Jaunavas Marijas aizbildniecību, kuru viņš mīlēja kā uzticīgs dzīvesbiedrs saskaņā ar tavu gribu. Āmen.
