Šodien ir vajadzīgas zāles arī pret sociāli ekonomiskajiem vīrusiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pandēmija vēl skaidrāk parādīja, cik lielas netaisnības valda pasaulē – uzsvēra pāvests. “Normālā” dzīve bija “slima” arī pirms pandēmijas. Tāpēc mums nav jāmēģina atgriezt dzīvi tā saucamajās “normālajās” sliedēs.
Iesākot uzrunu, Francisks atskatījās uz iepriekšējām tikšanās reizēm. “Pagājušajās nedēļās mēs Evaņģēlija gaismā kopā pārdomājām, kā dziedināt pasauli, kas cieš no sliktās pašsajūtas, ko vēl vairāk radīja un izcēla pandēmija”, viņš sacīja. Līdz šim Svētais tēvs pievērsās cieņai, solidaritātei un subsidiaritātei, kas, kā viņš uzsvēra, ir būtiski elementi personas cieņas un kopējā labuma veicināšanas procesā. Kā Jēzus mācekļi, mēs apņēmāmies Viņam sekot, izrādot priekšroku trūkumcietējiem, pārskatot savus laicīgo labumu izmantošanas paradumus un rūpējoties par savām kopējām mājām – viņš turpināja. Atrodoties pandēmijas epicentrā, mēs izvēlējāmies par savu enkuru Baznīcas sociālās mācības principus un ļāvāmies ticības, cerības un tuvākmīlestības vadībai. Pāvests piebilda, ka tas ir svarīgs atbalsts pārmaiņu ceļā. Tas ir iedrošinājums veidot jaunu un labāku pasauli.
Francisks norādīja, ka grib, lai šis iesāktais ceļš nebeigtos ar viņa katehēzēm, bet, lai mēs turpinātu to veikt kopā, cieši pievērsdami savu skatienu Jēzum (sal. Eb 12, 2), kurš glābj un dziedina pasauli. Kad Jēzus dziedināja cilvēkus no dažādām fiziskajām kaitēm, Viņš dziedināja arī viņu dvēseli, piedodams viņu grēkus. Jēzus remdēja arī “sociālās sāpes” un gāja pie visiem atstumtajiem. Jēzus, kurš atjauno un samierina ikvienu radību, dāvā mums dāvanas, kas ir nepieciešamas, lai arī mēs mīlētu un dziedinātu un spētu parūpēties par visiem, nešķirojot cilvēkus ne pēc rases, ne valodas vai tautības.
Lai to panāktu, mums ir jāiemācās kontemplēt un novērtēt katra cilvēka un katras radības skaistumu – turpinot katehēzes mācību, teica Francisks. Mums ir jāapzinās, ka katrs no mums ir Dieva gribēts un mīlēts, un katrs ir vajadzīgs. Katrai radībai ir kaut kas sakāms par Dievu Radītāju (sal. Laudato si’, 69. 239). Pāvests uzsvēra, ka ir svarīgi atzīt šo patiesību un prast pateikties par to, ka mēs esam ciešām saitēm vienoti viens ar otru un visām pārējām radībām. Tas ļaus mums nesavtīgi un maiguma pilniem iesaistīties rūpēs par katru radību. Tādā veidā mēs spēsim arī saskatīt Kristu savos trūcīgajos brāļos un māsās, kas cieš. Tādā veidā mēs spēsim iziet tiem pretī un sadzirdēt viņu saucienus.
Pāvests atgādināja, ka mums ir jāmaina virziens, lai mēs ar savām dāvanām un spējām varētu piedalīties minēto attiecību un sabiedrības atjaunošanā. Viņš uzsvēra, ka mums vairs nav jāatgriežas tā saucamajā “normālajā” jeb ierastajā dzīvē, jo šī “normālā” dzīve bija slima ar netaisnībām, nevienlīdzībām un vides degradāciju. Tā bija slima jau pirms pandēmijas. Pandēmija to tikai atklāja vēl vairāk.
“Normālā dzīve, uz kuru esam aicināti”, uzsvēra Svētais tēvs, “ir Dieva valstība, ‘kur aklie atgūst redzi, klibie staigā, lepras slimnieki kļūst tīri, kurlie atkal dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek pasludināts Evaņģēlijs’ (Mt 11, 5)”. Francisks skaidroja, ka normālajā Dieva valstības dzīvē maizes pietiek visiem un tā vēl paliek pāri. Sabiedriskās dzīves pamatā ir nevis paturēšana sev, izslēgšana un alkatīga materiālo labumu krāšana, bet savas artavas sniegšana, dalīšanās un izdalīšana (sal. Mt 14, 13-21). Tie ir žesti, pateicoties kuriem mēs varam iet uz priekšu kā sabiedrība, ģimene, pilsētas kopiena. Runa ir par sevis ziedošanu un došanu, kas nav nabagdāvanu došana, bet – sevis dāvāšana no sirds. Jēzus klātbūtnes mūsu vidū izteiktā zīme ir maigums – uzsvēra pāvests.
Runa ir par tuvošanos un atbalstu savam tuvākajam, lai viņš varētu iet uz priekšu, piedzīvot dziedināšanu. Runa ir par sevis ziedošanu otra labā.
“Niecīgais vīruss turpina dziļi ievainot un atmasko mūsu fizisko, sociālo un garīgo trauslumu”, turpināja Francisks. Tas skaidri parādīja, cik liela nevienlīdzība valda mūsu pasaulē. Tā attiecas uz materiālo labumu sadali, uz pieeju veselības aprūpei, tehnoloģijām, izglītībai. Šodien miljoni bērnu nevar iet skolā. Šīs netaisnības nav dabiskas un no tām nevaram neizvairīties – atzina pāvests. Tās ir izraisījis cilvēks, kurš ir atmetis svarīgākās vērtības. To rezultātā daudzi zaudē cerību, daudzos pieaug nedrošība un bailes.
Tādēļ, lai izietu no pandēmijas, mums ir jāatrod zāles ne vien pret koronavīrusu, kas ir svarīgi, bet arī pret pārējiem smagajiem cilvēces un sociāli ekonomiskajiem vīrusiem – uzsvēra pāvests. Mēs nedrīkstam tos slēpt, aizkrāsot no virspuses, lai tie nebūtu redzami. Un, protams, mēs nevaram gaidīt, ka mūsu problēmas tiks atrisinātas ar tādu ekonomisko modeli, kas ir netaisnīgas un ilgtnespējīgas attīstības pamatā. Ar šādu modeli tās netika un netiks atrisinātas, jo tas nav iespējams. Pat ja daži viltus pravieši turpina solīt “kaskādes efektu”, to nekad nepiedzīvosim.
Pāvests paskaidroja, ka mums steidzami jāķeras pie darba, lai veidotu pareizu politiku, lai projektētu tādas sociālās organizācijas sistēmas, kurās tiktu atalgota līdzdalība, rūpes un nesavtība, bet nevis cildināta vienaldzība, izmantošana un atsevišķas savtīgās intereses.
Līdzdalīga sabiedrība, kurā “pēdējie” tiek uzskatīti par “pirmajiem”, stiprina kopību. Sabiedrība, kurā tiek ievērota daudzveidība, ir daudz izturīgāka pret jebkāda veida vīrusiem.
Katehēzes noslēgumā Francisks aicināja uzticēt šo dziedināšanas ceļu Vissvētākās Jaunavas Marijas, Veselības Dievmātes, rūpēm un aizsardzībai. Lai viņa, kas nēsāja Jēzu savā klēpī, palīdz mums būt paļāvīgiem! Svētā Gara vadīti, mēs varēsim kopā darboties Dieva valstības labā, ko Kristus, ierazdamies mūsu vidū, atklāja šajā pasaulē. Tā ir gaismas valstība tumsā, taisnības valstība tur, kur notiek apspiešanas, prieka valstība ciešanās, dziedināšanas un pestīšanas valstība tur, kur plosās slimības un valda nāve, maiguma valstība tur, kur izplatās naids. Svētais tēvs novēlēja, lai Dievs mums palīdz ticības gaismā izplatīt mīlestību un cerību.
Vispārējās audiences laikā pāvests paziņoja, ka, tā kā šodien Baznīca atzīmē svētā Hieronīma nāves piemiņas 1600. gadadienu, viņš parakstīja apustulisko vēstuli “Sacrae Scripturae affectus”. Lai šī izcilā Baznīcas doktora un tēva, kurš Bībelei savā dzīvē ierādīja centrālo vietu, paraugs, pamudina visus no jauna iemīlēt Svētos Rakstus un izraisa vēlēšanos veidot savā dzīvē personīgu dialogu ar Dieva Vārdu – novēlēja Francisks.
Atgādinām, ka svētais Hieronīms ir dzimis ap 340. gadu Romas provinces Stridonas pilsētā turīgā kristiešu ģimenē. Pēc studiju beigšanas viņš sāka dziļāk pētīt Svētos Rakstus, un viņā dzima aicinājums sevi pilnīgi veltīt Dievam. Četrus gadus Hieronīms dzīvoja stingru gandarītāja dzīvi pie mūkiem Palestīnā, kur studēja Svētos Rakstus un ebreju valodu. Viņš iztulkoja Veco Derību no ebreju valodas, laboja Jaunās Derības tulkojumu, kā arī atstāja plašus Svēto Rakstu komentārus. Svētais Hieronīms nomira 420. gadā un tiek godināts kā Baznīcas doktors.
