Mūsu dzīve ir Dieva žēlsirdības iezīmēta

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pirms dažām dienām, svinot Triju ķēniņu dienu, mēs atvadījāmies no Jēzus kā bērna un šodien satiekamies jau ar pieaugušo Jēzu Jordānas upes krastos. Liturģija mums liek pārlekt trīsdesmit gadus uz priekšu. Par šiem trīsdesmit gadiem mēs zinām vienu, proti, tie bija apslēptās dzīves gadi, kurus Jēzus pavadīja ģimenē, paklausīja saviem vecākiem, mācījās un strādāja. Sākumā dažus gadus Viņš pavadīja Ēģiptē kā imigrants, lai izvairītos no Hēroda vajāšanām, pārējos – Nācaretē, kur mācījās no Jāzepa amatu.

Tas, ka Jēzus lielāko savas dzīves daļu virs šīs zemes pavadīja šādi, tas ir, dzīvojot vienkāršu ikdienas dzīvi, ir pārsteidzoši – atzina Svētais tēvs. Viņš darbojās atklāti – sprediķoja, darīja brīnumus un daudz ko citu tikai trīs gadus. Pārējos dzīvoja apslēpti ģimenē. Tā mums ir skaista vēsts, kas atklāj ikdienas dzīves lielo nozīmi, to cik Dieva acīs ir svarīga katra darbība un katrs, pat visvienkāršākais un visapslēptākais mūsu dzīves mirklis.

Pēc šiem trīsdesmit apslēptās dzīves gadiem Jēzus sāk savu atklāto darbību. Un tā sākas tieši ar kristību Jordānas upē. Kāpēc Jēzus saņēma kristību? Viņš taču bija Dievs. Jāņa kristībai bija gandarīšanas raksturs. Tā bija zīme, ka cilvēks ir gatavs atgriezties, kļūt labāks un lūgt piedošanu par saviem grēkiem. Jēzum tas, protams, nebija vajadzīgs. Patiešām, Jānis Kristītājs mēģina pretoties, bet Jēzus ir uzstājīgs. Kāpēc? Tāpēc ka Viņš grib būt ar grēciniekiem. Tādēļ Viņš stājas rindā ar viņiem un veic to pašu žestu, ko veica viņi. Viņš iekāpj upē, lai iegremdētos mūsu stāvoklī. Kristība, patiešām, nozīmē tieši “iegremdēšanos”.

Tādā veidā Jēzus sava kalpojuma pirmajā dienā mums sniedz savas darbības programmu. Viņš atklāj, ka mūs glābj nevis no augšas, ar kādu suverēnu lēmumu, dekrētu vai spēka pielietošanu, bet, izejot mums pretī un uzņemoties uz sevis mūsu grēkus – skaidroja pāvests. Lūk, kā Dievs uzveic pasaulē ļaunumu. Viņš pazemojas un ņem to uz saviem pleciem. Tas ir veids, kādā arī mēs varam palīdzēt citiem atkal piecelties, proti, nevis tiesājot, nevis pavēloši norādot, ko darīt, bet kļūstot tuviem, jūtot līdzi, daloties Dieva mīlestībā. Tuvība ir Dieva attieksmes pret mums stils. Viņš pats teica Mozum: “Padomājiet, kurai tautai ir Dievs, kas ir tik tuvs kā es jums?”

Pēc šī Jēzus līdzjūtības žesta notiek kaut kas vienreizējs – turpināja Francisks. Atveras debesis un visbeidzot atklājas Trīsvienība. Pār Jēzu baloža veidā nolaižas Svētais Gars (sal. Mk 1, 10) un Tēvs saka Jēzum: “Tu esi mans mīļotais Dēls” (1, 11). Dievs atklāj sevi tad, kad parādās žēlsirdība, jo Viņa vaigs ir žēlsirdīgs vaigs – uzsvēra pāvests. Jēzus kļūst par grēcinieku kalpu un tiek pasludināts par Dēlu. Viņš noliecas pār mums un pār Viņu nolaižas Svētais Gars. Mīlestība izraisa mīlestību. Tas pats attiecas arī uz mums, proti, caur katru mūsu kalpojumu, katru žēlsirdības darbu, ko paveicam, atklājas Dievs un uzlūko pasauli ar savu skatienu.

Taču pirms mēs kaut ko darām, mūsu dzīve jau ir žēlsirdības iezīmēta. Žēlsirdība jau ir “nolaidusies” pār mums. Mēs tikām par velti izglābti. Mēs saņemam pestīšanu par brīvu. Tas ir žēlsirdīgā Dieva nesavtības žests attiecībā uz mums. Sakramentāli tas notiek mūsu Kristības dienā. Tomēr arī pret tiem, kuri nav kristīti, Dievs ir žēlsirdīgs, jo Viņš ir klāt esošs un gaida, kad atvērsies cilvēka sirds durvis. “Es atļaušos teikt”, piebilda Francisks, “[ka Dievs] mums tuvojas un noglāsta ar savu žēlsirdību”.

Noslēgumā Svētais tēvs novēlēja, lai Dievmāte palīdz mums saglabāt savu identitāti, kas ir mūsu ticības un dzīves pamats; lai palīdz neaizmirst, ka esam apžēloti, ka mūsu dzīvi iezīmējusi Dieva žēlsirdība.