Angelus: Ielūgsim Jēzu, un mūsu dzīve izmainīsies

Jānis Evertovskis – Vatikāns 

Svētais tēvs norādīja, ka šajā otrajā svētdienā pēc Ziemassvētkiem Dieva Vārds mums nepiedāvā kādu epizodi no Jēzus dzīves, bet runā par Viņu tādu, kāds Viņš bija vēl pirms dzimšanas. Mēs tiekam aizvesti vēl tālākā pagātnē, lai tādā veidā atklātu kaut ko par Jēzu pirms Viņa atnākšanas pasaulē. Jāņa evaņģēlija prologs iesākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds” (Jņ 1, 1). 

“Iesākumā” ir pirmais Bībelē lietotais vārds. Ar to sākas radīšanas stāsts: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” (Rad 1, 1). Šodienas Evaņģēlijs mums atklāj, ka tas, kuru mēs kontemplējām Betlēmes silītē kā bērnu, tas ir, Jēzu, eksistēja jau iepriekš. Viņš bija jau pirms viss tika radīts, pirms tika radīta pasaule. Viņš bija jau pirms telpas un laika. “Viņā bija dzīvība” (Jņ 1, 4) pirms radās dzīvība. 

Svētais Jānis Viņu sauc par “Vārdu”. Ko viņš grib mums ar to pateikt? – jautāja pāvests. Vārds kalpo komunicēšanai. Mēs nerunājam ar sevi, mēs runājam ar kādu – viņš skaidroja. Tas, ka Jēzus jau kopš iesākuma ir Vārds, nozīmē to, ka Dievs grib ar mums komunicēt, mūs uzrunāt. Tēva viendzimušais Dēls (sal. 1, 14) grib mums atklāt to, cik skaisti ir būt Dieva bērniem. Viņš ir “patiesā gaisma” (sal. 1, 9) un grib mūs attālināt no ļaunuma tumsas. Viņš ir “dzīvība” (sal. 1, 4), kuram ir zināma mūsu dzīve, mūsu dzīvība, un kurš grib mums pateikt, ka mīl to kopš mūžiem. Viņš mīl mūs visus. Lūk, brīnišķīgā vēsts, ko mums atklāj šodienas Evaņģēlijs: Jēzus ir Dieva mūžīgais Vārds, kurš vienmēr ir domājis un domā par mums un grib veidot ar mums attiecības. 

Lai to darītu, Viņš gāja tālāk nekā sniedzas vārdi. Šodienas Evaņģēlija vēsts būtība saskatāma šajā frāzē: “Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums” (1, 14). Kāpēc svētais Jānis lieto vārdu “miesa”? – jautāja Francisks. Vai viņš nevarēja to pateikt elegantāk, sakot, ka Vārds kļuva “cilvēks”? Nē, viņš lieto vārdu “miesa” tāpēc, ka ar to tiek apzīmēts mūsu cilvēciskās dabas trauslums. Līdz ar to kopš brīža, kad Kungs kļuva miesa, nekas no mūsu dzīves Viņam nav svešs. Nav nekā tāda, ko Dievs nicinātu. Mēs visā varam ar Viņu dalīties. “Dārgais brāli, dārgā māsa, Dievs kļuva miesa, lai tev pateiktu, ka Viņš tevi mīl tieši tavā trauslumā; tieši tur, kur tu visvairāk kaunies”, atgādināja pāvests.

“Kļuva miesa” nenozīmē, ka atgriezās atpakaļ. Viņš nepieņēma mūsu cilvēcisko dabu kā kādu apģērbu, ko uzvelk un novelk. Nē, Viņš vairs nekad nešķīrās no mūsu miesas, un arī nekad no tās nešķirsies. Viņš tagad ir debesīs un paliks tur uz mūžiem ar visu savu cilvēcisko miesu. Ne velti Evaņģēlijā ir teikts, ka Viņš “dzīvoja starp mums”. Viņš nenāca, lai mūs apmeklētu. Viņš atnāca, lai dzīvotu starp mums, lai būtu ar mums. 

Francisks piebilda, ka tad, kad Kungs lūdz par mums Tēvu, Viņš ne tikai runā, bet arī rāda Tēvam savas miesas ievainojumus, savas rētas, stāda Viņam priekšā ciešanas, ko par mums izcieta. Tāds ir Jēzus. Viņš ar savu miesu, ar savām ciešanu zīmēm ir mūsu aizbildnis. Jēzus ir Tēva priekšā ar savu miesu. 

Tātad, ko Viņš grib no mums? – jautāja Svētais tēvs. Viņš grib, lai mēs būtu cieši vienoti ar Viņu. Viņš grib, lai mēs dalītos ar Viņu savos priekos un sāpēs, savās vēlmēs un bailēs, cerībās un skumjās, lai mēs uzticētu Viņam visus un visu – visus cilvēkus un visas situācijas. “Darīsim to paļāvībā”, mudināja pāvests. “Atvērsim Viņam savu sirdi, stāstīsim Viņam visu. Nostāsimies klusībā silītes priekšā, lai baudītu šī Dieva, kurš kļuva mums tuvs, kurš kļuva miesa, maigumu. Un nebaidīsimies uzaicināt Viņu pie sevis, savās mājās, savā ģimenē. Uzaicināsim Viņu arī savā trauslumā. Uzaicināsim, lai Viņš redz mūsu rētas. Viņš atnāks, un mūsu dzīve izmainīsies”. 

Francisks novēlēja, lai Svētā Dieva Māte, kurā Vārds kļuva miesa, palīdz mums uzņemt Jēzu, kurš klauvē pie mūsu sirds durvīm, lai varētu pa tām ienākt un dzīvot starp mums.