"Amoris laetitia" – pāvesta apustuliskais pamudinājums par mīlestību ģimenē
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vairāk nekā 200 lappušu garais pamudinājums sastāv no 9 nodaļām un 325 paragrāfiem. Pāvests īpaši pievēršas uz nešķiramo laulības derību starp vīrieti un sievieti balstītās ģimenes nozīmei un skaistumam, aplūko dažādas problemātiskās situācijas, kā piemēram, to stāvokli, kuri ir šķīrušies un izveidojuši jaunu savienību, kā arī sniedz izvērtēšanas kritērijus. Dokuments ir adresēts bīskapiem, priesteriem, diakoniem, konsekrētajiem ļaudīm, kristīgajiem laulātajiem un visiem ticīgajiem lajiem. Varētu apgalvot, ka tā kodols jeb divas asis ir žēlsirdība un integrācija.
Pirmajā nodaļā, kas saucas „Dieva Vārda gaismā”, pāvests norāda uz starp vīrieti un sievieti noslēgtās laulības skaistumu, kā arī pievēršas bezdarba un bēgļu problēmai. Viņš atgādina, ka Baznīcas „doktrīnas un prakses vienotība” paliek nemainīga un ir vajadzīga, bet, ņemot vērā kultūru un tradīciju atšķirības, kā arī atsevišķo zemju izaicinājumus, dažus šīs doktrīnas aspektus var interpretēt „dažādos veidos”. Francisks arī norāda uz dialoga, vienotības un maiguma nozīmi ģimenē, atgādinot, ka tas nav abstrakts ideāls, bet ir ļoti svarīgs konkrēts uzdevums.
Otrajā nodaļā „Ģimenes realitāte un izaicinājumi” pāvests pievēršas mūsdienu reālajai situācijai un kopā ar Sinodi, „stāvot ar abām kājām uz zemes”, norāda uz daudzajiem izaicinājumiem, ar kādiem saskaras ģimenes. Runa ir par individuālismu, pagaidu kultūru, dzimstībai pretēju mentalitāti, pornogrāfiju, pedofiliju. Pēdējās noziedzīgo raksturu vēl vairāk pastiprina tas, ka tā tiek piekopta ģimenē, skolā un kristīgajās institūcijās. Francisks min arī migrāciju, kristiešu un citu reliģisko minoritāšu vajāšanas, kas notiek, sevišķi, Tuvajos Austrumos, un mēģinājumus „likumīgi” iznīcināt ģimeni, pielīdzinot laulībai viendzimuma personu savienību. Viņš uzsver, ka tas ir neiespējami, jo neviena savienība, kas ir aizvērta dzīvības tālāknodošanai, nevar nodrošināt sabiedrības nākotni.
Trešajā nodaļā „Jēzum pievērsts skatiens: Ģimenes aicinājums” pāvests aicina neuzskatīt laulības nešķiramību kā „slogu”. Viņš atgādina, ka sakraments nav „tukšs rituāls vai sociāls līgums”, bet ir Dieva dāvana laulāto svētdarīšanai un pestīšanai. Šajā pašā nodaļā īpašs uzsvars tiek likts arī uz cilvēka dzīvības lielo vērtību un vēl nedzimuša bērna absolūtajām tiesībām dzīvot. Francisks atgādina, ka medicīnas darbiniekiem ir morāls pienākums rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu un nepiekrist ārējam spiedienam. Viņiem jābūt spējīgiem stingri noraidīt prasību atņemt jebkurai cilvēciskai būtnei dzīvību.
Ceturtajā nodaļā „Mīlestība laulībā” pāvests laulības mīlestību definē kā „draudzības mīlestību”, jo tā apvieno nešķiramību un otra cilvēka labuma meklēšanu. Tā ir nekas cits kā „caritas” mīlestība, kas ļauj saskatīt cilvēka lielo vērtību. Šajā perspektīvā Francisks norāda uz laulāto seksuālās dzīves lielo nozīmi. Tā ir „brīnišķīga dāvana”, divu personu „savstarpējs izteiksmes veids”, kur tiek ņemta vērā otras personas neaizskaramā cieņa un vērtība.
Piektajā nodaļā „Auglīgā mīlestība” pāvests pievēršas atvērtībai dzīvībai. Viņš norāda uz jaunās dzīvības vērtību no tās ieņemšanas brīža un aicina neraudzīties uz bērnu kā iespēju rast risinājumu savām personīgajām vajadzībām. Bērnam kā personai ir sava neizmērojamā vērtība, tādēļ pienākas respektēt šīs personas cieņu un ņemt vērā viņas dabiskās tiesības piedzimt un augt ģimenē, kurā ir tēvs un māte. Vienlaikus Francisks velta iedrošinājuma vārdus pāriem, kuriem nevar būt bērnu, un atgādina, ka maternitāte var izpausties arī citos veidos, piemēram, adoptējot bērnu. Viņš aicina, lai šajā jomā tiktu atvieglota likumdošana.
Sestajā nodaļā „Dažas pastorālās perspektīvas” pāvests atgādina par nepieciešamību atbalstīt laulātos un izturēties ar cieņu pret homoseksuāliem cilvēkiem, reizē uzsverot, ka nedrīkst vilkt nekādas paralēles starp tradicionālo laulību un viendzimuma savienībām. Līdzgaitniecība ir vajadzīga ne tikai saderinātajiem, kuri gatavojas laulībai, bet arī laulātajiem, sevišķi, laulības dzīves pirmo gadu laikā. Tam jābūt īstam pastorālam darbam. Svarīgi sekot līdzi laulātajiem, lai viņiem palīdzētu, bet nevis tikai apmierināties ar „kursu ražošanu” atsevišķai elitei. Jādara visu iespējamo, lai bērni nekļūtu par dramatisko situāciju, piemēram, vecāku šķiršanās „ķīlniekiem”. Pat ja „šķiršanās” (angl.: divorce) „ir ļaunums”, tomēr nedrīkst aizmirst, ka vardarbības un paverdzināšanas gadījumā, pašķiršanās (angl.: separation) ir „neizbēgama” un „morāliski nepieciešama” – teikts apustuliskajā pamudinājumā. Runājot par viendzimuma savienībām, pāvests atgādina, ka „nav nekāda pamata” tās pielīdzināt laulībai, kas ir saskaņā ar Dieva plānu. Tāpēc ir „nepieņemami”, ka Baznīcai nākas piedzīvot dažādus „spiedienus”.
Septītajā nodaļā „Veicināt bērnu izglītošanu” pāvests atgādina, ka bērnu izglītošana ir vecāku obligātais pienākums. Tās ir viņu „primārās tiesības”. Vecākiem jāizvairās no savu bērnu „apsēstas kontrolēšanas” un jāapzinās, ka viņu uzdevums ir iemācīt bērniem atbildīgi izmantot savu brīvību, kā arī būt spējīgiem gaidīt. Seksuālajai audzināšanai, kam jānotiek attiecīgā brīdī un piemērotā veidā, jābūt audzināšanai mīlestībā. Bez tam, vecāku uzdevums ir nodot tālāk saviem bērniem ticību, atklāt viņiem tās nozīmi un skaistumu.
Astotajā nodaļā „Pavadīt, izšķirt un integrēt vājības” pāvests, domājot par dažādām problemātiskām situācijām, atgādina, ka šo apustulisko pamudinājumu nevajadzētu uztvert kā jaunu vispārēju kanonisku normatīvu, kurā ietvertās norādes varētu attiecināt uz visiem gadījumiem. Tāpēc Baznīcas ganu uzdevums ir veicināt laulības un ģimenes vērtības, vienlaikus pieņemot problēmas un ar lielu žēlsirdību palīdzot integrēties tiem, kuri nonākuši grūtībās.
„Baznīcas ceļš ir vienmēr tas pats ceļš, ko iet Jēzus, proti, žēlsirdība un integrācija”, lasām dokumentā. Dievs nevienu netiesā, bet visiem, kuri Viņu vaļsirdīgi lūdz, dāvā savu žēlsirdību, jo, saskaņā ar Evaņģēlija loģiku, nevienam nevajadzētu aiziet pazudināšanā. Tātad, ir svarīgi visus integrēt, tai skaitā, tos, kuri ir šķīrušies un dzīvo jaunā savienībā, lai tie varētu ņemt dalību Baznīcas dzīvē caur lūgšanu un sociālo kalpošanu. Francisks atgādina, ka šie cilvēki nav ekskomunicēti, tas ir, izslēgti no Baznīcas, un mudina domāt, ko būtu iespējams pārvarēt, lai tie nejustos atstumti tanī vai citā lietā, kas attiecas uz liturģiju un pastorālo dzīvi. „Vienkāršu recepšu nav”, raksta Svētais tēvs. „Mēs varam tikai iedrošināt atbildīgi izvērtēt atsevišķus gadījumus, jo atbildības pakāpe ne visiem ir vienāda”.
Divās zemlapas piezīmēs pāvests runā arī par to, vai var vai nevar atļaut iet pie sakramentiem tiem, kuri ir šķīrušies un no jauna precējušies. Šajā sakarā viņš norāda, ka grēksūdze nedrīkst būt moku kambaris un Euharistija nav balva pilnīgajiem, bet ir barība vājajiem. Vienlaikus Francisks aicina sargāties no ievešanas maldos, kad cilvēki varētu padomāt, ka Baznīca atbalsta „dubultu morāli”. Jā, morālie likumi nedrīkst kļūt par „akmeņiem”, kas tiek mesti pret ticīgajiem, tomēr Baznīca „nekādā gadījumā” nedrīkst atteikties piedāvāt laulības ideālu. Nemazinot evaņģēliskā ideāla nozīmi, jāpieņem „līdzjūtības pret vājajiem loģika” un jāpatur caritas mīlestības primāts, kur netiek izvirzīti nosacījumi Dieva žēlsirdībai, bet tiek mēģināts izprast, piedot, būt līdzās un integrēt.
Apustuliskā pamudinājuma „Amoris laetitia” devītajā nodaļā „Laulības un ģimenes garīgums” pāvests mudina ģimenes kopā lūgties, lai Kristus tās vienotu, un lai tās saņemtu no Kunga vajadzīgo gaismu un spēku arī „nebaltajās” dienās. Svarīgi apzināties, ka ģimene nav perfekta. Tā nav kaut kas tāds, kas būtu skaisti iesaiņots uz visiem laikiem, bet tā atrodas nebeidzamā izaugsmes procesā. Katrs tās loceklis ir aicināts nemitīgi izkopt un attīstīt savu spēju mīlēt. Noslēgumā Francisks aicina visas ģimenes turpināt iet uz priekšu un nekad nezaudēt cerību.
Piebildīsim, ka pāvesta Franciska pēcsinodālo apustulisko pamudinājumu “Amoris laetitia” izdevniecība “KALA Raksti” 2018. gadā laida klajā arī latviešu valodā.
