Pāvests slovāku jauniešiem: mīlēt visas dzīves garumā – tas šodien ir oriģināli
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Futbola arēnā atradās gandrīz 30 tk. jauniešu, kuri plivināja Slovākijas un Vatikāna valsts karodziņus un priecīgi gavilēja. Pāvests vispirms savā papamobile apbraukāja stadionu, pēc tam – sarunājās ar jauniešiem un atbildēja uz viņu jautājumiem.
“Mīlestība ir vislielākais sapnis, taču tas nav lēts sapnis”, sacīja Francisks, atbildot uz kādu jautājumu par mīlestību laulībā. Viņš aicināja nebanalizēt mīlestību, jo mīlestība nav tikai jūtas un emocijas. Mīlēt nenozīmē dabūt visu un tūlīt. Mīlestība neatbilst izmešanas loģikai. Mīlestība ir uzticīga. Tā ir dāvana. Tā ir atbildīga.
“Šodien patiesā oriģinalitāte, īstā revolūcija, ir sacelšanās pret provizorisko kultūru, sniegšanās pāri instinktiem un mirklim, mīlēšana visas dzīves garumā un ar visu savu būtību”, turpināja pāvests. Viņš norādīja uz divām “sastāvdaļām”, kas vienmēr iet roku rokā: tā ir mīlestība un varonība. “Katrs no jums ir īpašs. Katrs ir dāvana un ikviens var pārvērst savu dzīvi par dāvanu. Citi, sabiedrība, nabagi jūs gaida”, sacīja Francisks. Uzlūkojot Jēzu, mēs varam redzēt reizē šo bezgalīgo mīlestību un drosmi atdot savu dzīvību līdz galam.
Svētais tēvs kārtējo reizi mudināja jauniešus sapņot: “Sapņojiet par tādu skaistumu, kas pārsniedz šķietamības, modes tendences. Sapņojiet, nebaidoties veidot ģimeni, uzņemties atbildību un audzināt bērnus, pavadīt savu dzīvi, visā daloties ar otru cilvēku, nekautrējoties no savām vājībām, jo viņš vai viņa tās pieņem, mīl un jūs mīl tādus, kādi jūs esat. Mūsu sapņi mums atklāj to, kādu mēs gribam dzīvi”.
Lielie sapņi neslēpjas tūlītējā kultūrā, stiprā mašīnā vai modernā apģērbā – atgādināja pāvests, brīdinot no “ilūziju tirgotājiem”, tas ir, tiem, kuri manipulē ar laimi. Katrs ir vienreizējs Dieva acīs, un mēs esam pasaulē, lai izdzīvotu mīlestības piedzīvojumu ar Dievu, būtu izlēmīgi un uzdrošinātos mīlēt. Lai mīlestība nestu augļus, Svētais tēvs atgādināja, ka nedrīkst aizmirst savas saknes. Viņš aicināja izkopt saites ar vecākiem cilvēkiem, vecvecākiem un atrast laiku, lai ieklausītos viņu stāstos.
Atbildot slovāku jaunietei Petrai, kura minēja grēksūdzi, Francisks pievērsās Dieva žēlsirdībai. “Vai grēki ir patiešām Grēksūdzes centrālā daļa?” viņš jautāja. “Vai Dievs grib, lai tu Viņam tuvojies, domājot par sevi, saviem grēkiem, vai arī par Viņu? Kas tad ir centrā – grēki vai Tēvs, kurš visu piedod?” Šajā sakara Svētais tēvs sniedza kādu padomu: “Pēc katras Grēksūdzes, veltiet kādu laiku pārdomām par saņemto piedošanu. Saglabājies sirdī šo mieru, šo brīvību, ko jūtat sevī. Nevis grēki, kuru vairs nav, bet piedošana, ko Dievs jums dāvāja”.
Tiem, kuriem ir kauns iet pie Grēksūdzes, pāvests paskaidroja, ka runa nav par problēmu, bet kaut ko labu. Tā ir zīme, ka gribam iet tālāk. Dievam nekad nav kauns par tevi! – viņš uzsvēra. Dievs tevi mīl tieši ar to, par ko tev sevī ir kauns. Un Viņš tevi vienmēr mīl.
Noslēgumā pāvests atbildēja Peteram un Lenkai, kuru ģimenē aug trīs bērni. Petera smagās slimības dēļ šis pāris ir piedzīvojis ļoti smagus momentus. “Jūs jautājāt, kā iedrošināt jauniešus nebaidīties apskaut krustu”, sacīja pāvests. “Apskaut – tas ir skaists darbības vārds. Apskaušana palīdz pārvarēt bailes. Kad mēs tiekam skauti, mēs atgūstam paļāvību sev un dzīvei.” Francisks paskaidroja, ka ne jau ciešanas glābj cilvēku, bet tā ir mīlestība, kas pārveido ciešanas. Tāpēc krusta apskaušana notiek kopā ar Jēzu. Mēs to nekad nedarām vieni paši. Ja mēs skaujam Jēzu, tad var atdzimt prieks.
