Kristietība bez krusta kļūst pasaulīga un neauglīga
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Prešova, kas ir trešā lielākā Slovākijas pilsēta ar 90 tk. iedzīvotāju, atrodas valsts austrumdaļā. Pie pilsētas Sporta halles Svēto tēvu sagaidīja vietējais metropolīts. Divi sagaidītāji viņam pasniedza ziedus, bet bērni – maizi un sāli pasvētīšanai. 1995. gadā šo vietu apmeklēja svētais Jānis Pāvils II.
Franciska vadītajās liturģijas svinībās piedalījās aptuveni 50 tk. ticīgo. Tā kā 14. septembrī Baznīca svin Svētā Krusta pagodināšanas svētkus, tad pāvests savās pārdomās pievērsās Krusta noslēpumam. Krustu nedrīkst reducēt līdz tukšam dievbijības objektam; krusts ir “vieta”, no kurienes Kristus mūs māca mīlēt un liecināt – uzsvēra pāvests.
Homīlijā viņš pievērsās diviem Jāņa evaņģēlija darbības vārdiem “redzēt” un “liecināt”. Pasaules acīs krusts ir sakāva – atzina Svētais tēvs. Briesmas pastāv tanī, ka mēs paliekam pie šī pirmā virspusējā skatījuma un nepieņemam krusta loģiku, nepieņemam to, ka Dievs mūs glābj, atļaujot pār sevi plosīties pasaules ļaunumam. Francisks brīdināja, ka kristietība bez krusta ir pasaulīga un kļūst neauglīga. Kopš brīža, kad Kungs uzņēmās uz sevis ciešanas, mēs vairs nekad neesam vieni. Apustulis Jānis redzēja tālāk par visām šķietamībām. Viņš Krustā sistajā Kristū saskatīja Dieva godību.
Kā lai mēs iemācāmies ieraudzīt krusta “godības pilno” raksturu? Pāvests paskaidroja, ka krucifiksu nedrīkst padarīt par tīru dievbijības objektu un vēl jo mazāk – par politisku simbolu. Tā ir “grāmata”, ko jāatver un jālasa, lai tādā veidā to iepazītu. Tāpēc ir labi apstāties, lai uzlūkotu Krustā sisto Kristu, ir labi ļauties, lai Viņš savā mīlestībā mūs aizskar, un atvērt Viņam savu sirdi.
Šī krusta kontemplācija ved pie liecības sniegšanas – turpināja Francisks. Ja mēs ar savu skatienu ienirstam Jēzū, tad Viņa skatiens sāk atstaroties mūsējā, Viņa sejas vaibsti kļūst par mūsējiem. Tad Kristus mīlestība mūs sagūsta un pārveido. Šajā sakarā Svētais tēvs pieminēja slovāku mocekļus, kuri ar lielu mīlestību un nesavtību Jēzus vārda dēļ atdeva savu dzīvību.
Uzrunājot klātesošos bizantiešu rita katoļticīgos, pāvests Francisks iezīmēja viņiem mūsdienu “Krusta liecinieka” tēlu – tāda liecinieka, kuram krusts nav nekāds “karogs”, ko jāplivina pa gaisu, bet ir jauna dzīves veida avots. Šis liecinieks ir brālīgs, viņš piedod, ir pacietīgs, vienkāršs, viņš nav greizsirdīgs, nav divkosīgs. Vārdu sakot, viņš “seko tikai vienai stratēģijai, tas ir, Mācītāja stratēģijai”, kas ir “pazemīgā mīlestība”. Viņa mīlestība nes augļus ikdienas dzīvē. Pateicoties šādiem lieciniekiem, ticība var izplatīties tālāk. Francisks piebilda, ka arī šodien Kungs, vibrējošā Krusta klusumā, katram no mums uzdod jautājumu: “Vai tu gribi būt mans liecinieks?” Svētais tēvs noslēdza homīliju ar vēršanos pie Vissvētākās Jaunavas Marijas, kura kopā ar apustuli Jāni atradās Kristus krusta pakājē un ir brīnišķīgs pazemīgās mīlestības paraugs.
