Mise Šaštinā: sekojot Marijai, pārvarēt statiskas ticības kārdinājumu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šaština ir neliela pilsētiņa ar 5 tk. iedzīvotāju, kas atrodas aptuveni 70 km attālumā no Bratislavas. Tā ir jauna, jo pilsētas administratīvais statuss tai tika piešķirts tikai 2001. gadā, bet – ar ļoti senu vēsturi. Pirmo reizi Šaštinas-Stražes nosaukums minēts 1218. gadā, un tās izcelsme tiek saistīta ar svēto Kirila un Metodija ierašanos slovāku teritorijā 9. gadsimtā. Šodien pilsētiņa ietilpst Bratislavas arhidiecēzē.
Mariāniskā sanktuārija jeb Jaunavas Marijas – Septiņu sāpju Dievmātes bazilikas aizsākumi meklējami 14. gadsimtā, kad mazā ciemata kapela saņēma Sāpju Dievmātes ar mirušo Kristu klēpī statuju. 85 cm augstās koka statujas izgatavošanu 1564. gadā pasūtīja Šaštinas apgabala valdnieka, grāfa Imriha Čobora sieva Andželika Bakičova. Šī sieviete bija lūgusi Dievmātes aizbildniecību, lai viņas vīrs, kurš bija nežēlīgs cilvēks, maina savu raksturu, un viņas lūgšana tika uzklausīta. 1710. gadā, pēc vairākām brīnumainām izdziedināšanām, tika izveidota izmeklēšanas komisija. Tā izpētīja 726 gadījumus, un 1732. gada 10. novembrī statuja tika atzīta par brīnumdarītāju un nodota glabāšanā Šaštinas prāvestam. 1760. gadā tur tika uzcelts jauns dievnams, 1927. gadā pāvests Pijs XI pasludināja Septiņu sāpju Dievmāti par slovāku tautas aizbildni, bet 1964. gadā pāvests Pāvils VI piešķīra dievnamam bazilikas titulu.
Svētās Mises homīlijā Francisks atgādināja, ka Marija ir Māte, kura mums dāvā savu Dēlu – Jēzu Kristu. Tāpēc mēs viņu mīlam un godinām. Marija ir ceļš, kas mūs ieved Kristus Sirdī, kurš, mūs mīlot, atdeva par mums savu dzīvību – sacīja pāvests.
Turpinājumā viņš norādīja, ka Marija ir ticības paraugs, un iezīmēja trīs ticības raksturlīnijas: ceļš, pravietojums, līdzjūtība. Pirmkārt, Marijas ticība ir tāda ticība, kas liek doties ceļā. Uzreiz pēc Eņģeļa pasludināšanas viņa dodas pie savas māsīcas Elizabetes. Un visa viņas dzīve būs ceļš – sekošana Jēzum, līdz pat Kalvarijai. Marija ir slovāku tautas ticības paraugs. Tā ir vienkāršas un patiesas dievbijības dzīvināta ticība, kas liek doties ceļā un meklēt Kungu.
“Soļojot uz priekšu, jūs uzvarēsiet statiskas ticības kārdinājumu, kas samierinās ar kādu ritu vai vecu tradīciju”, sacīja pāvests, “un iziesiet no sevis, nesīsiet savā mugursomā priekus un sāpes, un savu dzīvi pārvērtīsiet par mīlestības uz Dievu un brāļiem svētceļojumu”.
Otrkārt, Marijas ticība ir arī pravietiska ticība. Dievs savā žēlsirdībā apgāž pasaules loģiku. Marija ar savu dzīvi ir šīs Dieva darbības vēstnese. Viņa ir praviešu sludinātā Sionas meita. Kā Bezvainīgā Jaunava, viņa ir mūsu aicinājuma ikona: mēs, tāpat kā viņa, esam aicināti būt svēti un nevainojami mīlestībā, kļūstot par Kristus attēlu. Izraēļa pravietojums sasniedz savu virsotni Marijā, jo viņa nēsā savā klēpī par miesu tapušo Dieva Vārdu – Jēzu. Viņa pilnīgi un uz visiem laikiem īsteno Dieva plānu. Simeons par viņu viņai sacīja: “Viņš ir likts, lai daudzi Izraēlī kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī” (Lk 2, 34).
“Neaizmirsīsim sekojošo”, piekodināja Francisks, “ticību nevar reducēt uz cukuru, kas dzīvi padara saldāku. Jēzus ir pretrunu zīme. Viņš atnāca, lai tumsā nestu gaismu (…). Tāpēc tumsa cīnās pret Viņu. Tas, kurš pieņem Kristu un atveras Viņam, ceļas augšā; tas, kurš Viņu atmet, ieslēdzas tumsā un pats sevi iznīcina.” Viņa Vārds kā divasmeņu zobens ieduras mūsu dzīvē un nošķir gaismu no tumsas, pieprasot, lai mēs izdarām izvēli. Pāvests uzsvēra, ka Jēzus priekšā mēs nevaram palikt remdeni, “ne šādi, ne tādi”. Viņu pieņemt nozīmē piekrist, lai Viņš atklātu manas pretrunas, manus elkus, ļaunā pamudinājumus; un, lai kļūtu man augšāmcelšanās – Tas, kurš atkal un atkal vienmēr ceļ mani augšā, kurš ņem mani pie rokas un palīdz man visu sākt no jauna.
Svētais tēvs atzina, ka šādi pravieši šodien ir vajadzīgi arī Slovākijai. Mums nav jāienīst pasaule, bet jābūt par “pretrunu zīmi” pasaulē – viņš paskaidroja. Mums jābūt tādiem kristiešiem, kuri prot ar savu dzīvi atklāt Evaņģēlija skaistumu, kuri prot veidot dialogu, kuri prot atjaunot brālību tur, kur sabiedrībā bieži vien notiek šķelšanās un valda naids; kuri izplata viesmīlības un solidaritātes labo smaržu tur, kur nereti dominē egoisms; kuri aizstāv un sargā dzīvību tur, kur valda nāves loģika.
Visbeidzot, Marija ir līdzjūtības Māte. Viņas ticība ir līdzjūtīga ticība – norādīja pāvests. Viņas mirstošā Dēla ciešanu zobens pārdūra arī viņas sirdi. Marija ar plosītu dvēseli ir līdzjūtīgā Māte, kura savāc mūsu asaras un vienlaikus mūs mierina, parādot, ka galīgā uzvara meklējama Kristū.
Sāpju Māte vienkārši paliek Krusta pakājē. Viņa nebēg. Viņa necenšas sevi glābt. Viņa neizmanto mākslīgos preparātus un garīgos anestēzijas līdzekļus, lai izbēgtu no sāpēm. Palikt Krusta pakājē – tas ir līdzjūtības pierādījums. Palikt ar asaru iezīmēto seju, taču reizē ar tāda cilvēka ticību, kurš zina, ka viņas Dēlā Dievs pārveido sāpes un uzveic nāvi.
Noslēgumā Svētais tēvs aicināja, raugoties uz Sāpju Dievmāti, atvērt sirdi ticībai, kas ved pie līdzjūtības, dalīšanās ar ievainotajiem, cietējiem un tiem, kuri uz saviem pleciem nes smagus krustus. Runa ir par tādu ticību, kas nav abstrakta, bet liek mums “iejusties cita ādā” un solidarizēties ar to, kuram klājas grūti. Šāda ticība remdina pasaules sāpes un apūdeņo vēstures vagas ar pestīšanas ūdeni.
