Francisks tiekas ar Slovākijas romu kopienu
Inese Šteinerte – Vatikāns
"Tāda ir Baznīcas realitāte, kurā mēs dzīvojam kā Dieva aicinātie ļaudis, katrs ar savu lomu un visi kā vienas komandas locekļi," norādīja pāvests. Viņš uzsvēra, ka tieši tādus Viņš mūs vēlas - katru atšķirīgu, bet visus vienotus ap Viņu. Jo Kungs mūs redz kopā.
Francisks piebilda, ka Dievs mūs redz arī kā savus dēlus un meitas. Viņš raugās uz mums kā Tēvs raugās uz saviem bērniem, apmīļojot katru ar savu mīlestību. "Ja es ļaušu Viņam raudzīties uz sevi tādā veidā, tad mācīšos tādā pašā veidā uzlūkot citus. Es sapratīšu, ka man apkārt atrodas citi Dieva bērni, un atzīšu viņus par saviem brāļiem un māsām," teica pāvests. Viņš paskaidroja, ka tāda ir Baznīca. Tā ir brāļu un māsu ģimene, kurai ir viens Tēvs. Viņš deva mums Jēzu par brāli, lai palīdzētu saprast, cik ļoti Viņš mīl brālīgumu. "Patiesībā, Viņš vēlas, lai visa cilvēce kļūtu par vienu universālu ģimeni," sacīja Francisks Slovākijas čigāniem.
Viesis augsti novērtēja čigānu lielo mīlestību un cieņu pret ģimeni. No šādas pieredzes viņi raugās arī uz Baznīcu. "Baznīca patiešām ir mājas. Tās ir jūsu mājas. No visas sirds vēlos jums teikt: jūs esat gaidīti! Baznīcā vienmēr jūtieties kā mājās un nekad neraizējieties par to, vai esat mājās. Neviens ne jūs, ne kādu citu nevarēs attālināt no Baznīcas," apliecināja pāvests.
Svētais tēvs pievērsās Janam un Beātei, kuri kopā sapņo par ģimeni, kas ir svarīgāka par viņu izcelsmi, kultūru un ieražām. "Vairāk nekā vārdi, jūsu laulība liecina par to, kā konkrētā kopdzīves pieredze var pārvarēt stereotipus, kas var šķist nepārvarami. Pat kristiešiem nav viegli atstāt aizspriedumus," atzīmēja pāvests. Viņš aicināja sekot Evaņģēlijā ierakstītajiem Kristus vārdiem "Netiesā!" Francisks atgādināja, ka bieži vien ar saviem vārdiem mēdzam aptumšot Dieva bērnu skaistumu, taču viņi ir mūsu brāļi un māsas. Mēs nedrīkst reducētam citu cilvēku realitāti, pakļaujot to savām idejām. Mūsu zināšanām par citiem ir jābalstās uz atziņu, ka ikvienam pieder neaizskaramais Dieva dēla, vai meitas skaistums, Radītāja attēla atspulgs.
Turpinot, pāvests teica: "Tiesāšana un aizspriedumi palielina distanci. Naidīgums un asi vārdi nepalīdz. Marģinalizējot citus, neko nepanākam. Atšķirot sevi no citiem, liekam nonākt pie dusmām. Ceļš pie mierīgas sadzīves ir integrācija: organisks, pakāpenisks un vitāls process, kas sākas ar citu iepazīšanu, tad pacietīgi attīstās, nenovēršot skatienu no nākotnes. Un kas ir nākotne? Tie ir mūsu bērni. Nākotne pieder viņiem. Viņi ir tie, kas mūs vada. Viņu lielie sapņi nedrīkst atsisties pret barjerām, ko esam uzcēluši. Mūsu bērni vēlas augt kopā ar citiem, nesaskaroties ar šķēršļiem un izstumšanu. Viņiem ir tiesības uz labi integrētu un brīvu dzīvi. Viņi ir tie, kam jāmotivē mūs pieņemt tālredzīgus lēmumus, kas ir balstīti nevis uz ātru vienprātības panākšanu, bet gan uz rūpēm par mūsu kopējo nākotni. Drosmīgi lēmumi ir jāpieņem mūsu bērnu labā, lai varētu veicināt viņu cieņu, izglītot viņus tā, lai tie varētu augt pamatīgi iesakņojušies savā identitātē un tiem tiktu dotas visas iespējas, kuras tie vēlas."
Pāvests pateicās visiem, kuri ir iesaistīti šai integrācijas darbā, kas prasa lielus pūliņus, bet dažreiz sastopas arī ar neizpratni un nepateicību, pat Baznīcas ietvaros. Runājot par marģinalizētajiem, Francisks pieminēja arī bēgļus un cietumniekus. Viņš apliecināja tiem savu garīgo tuvību. "Nebaidieties iziet un satikt atstumtos," aicināja pāvests, vēršoties pie priesteriem, reliģiskajiem un lajiem. "Jūs sapratīsiet, ka izejat satikt Jēzu." Pāvests visus aicināja pārvarēt bailes un aiz muguras atstāt pagātnes ievainojumus, strādāt godīgu darbu, augt cieņā, pelnot dienišķo maizi, veidot savstarpējas uzticības saites un lūgties citam par citu. "Iedrošinu jūs, svētīju jūs un nesu jums visas Baznīcas apskāvienu," ar šādiem vārdiem pāvests noslēdza uzrunu Slovākijas romu kopienai.
