Francisks no Kipras adresē vēstījumu Baznīcai visā Eiropā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot savu pirmo uzrunu, Svētais tēvs pateicās klātesošajiem katoļu Baznīcas Kiprā pārstāvjiem par viņu kalpojumu, un norādīja, ka ir ieradies kā svētceļnieks šīs zemes dēla, izcilā apustuļa Barnabas pēdās. Šis apustulis redzēja, ka Dieva žēlastība darbojas, priecājās par to un mudināja visus uzticīgi turēties pie Kunga. “Es nāku ar tādu pašu vēlmi”, teica Francisks, “[ar vēlmi] redzēt, ka Dieva žēlastība darbojas jūsu Baznīcā un jūsu zemē, kopā ar jums priecāties par Kunga brīnumdarbiem un mudināt jūs vienmēr būt neatlaidīgiem, nepagurt un nekad neļauties mazdūšībai”.
Pāvests pievērsās katoliskās Baznīcas Kiprā dažādībai, kas ir liela bagātība, sveicot gan maronītu, gan latīņu rita kopienu. Maronītu Baznīca ir saistīta ar Libānu. Šajā sakarā Svētais tēvs atzina, ka, domājot par Libānu, izjūt lielas raizes par krīzi, kādā tā atrodas, un šīs tautas ciešanām, ko izraisa vardarbība. Viņš apliecināja, ka lūdzas un ilgojas, lai šajā zemē valdītu miers, kā arī pateicās par to, ko maronītu ticīgie dara Kiprā. “Jūs esat šīs saknes, kas pārstādītas Kiprā, lai izplatītu Evaņģēlija smaržu un skaistumu”, sacīja pāvests, runājot par Libānas ciedru koku.
Runājot par latīņu rita Baznīcu, viņš norādīja, ka migrācijas rezultātā tā papildinās ar jauniem locekļiem un ir kļuvusi par īstu dažādu etnisko grupu un kultūru satikšanās vietu. Baznīca ir katoliska, tas ir, universāla, atvērta telpa, kurā visi tiek pieņemti un kur visus aizsniedz Dieva žēlsirdība un Viņa aicinājums mīlēt. Katoliskajā Baznīcā nav un nedrīkst būt mūri – uzsvēra Francisks. Baznīca ir kopīgās mājas, vieta, kur tiek veidotas attiecības, kur tās locekļi sadzīvo, neraugoties uz atšķirībām.
Turpinājumā pāvests ieskicēja pāris svētā Barnabas dzīves un darbības iezīmes. Pirmā iezīme ir pacietība. Barnaba darbojās ar lielu pacietību. Svētais tēvs īpaši norādīja uz viņa pacietību attiecībās ar jaunajiem kristiešiem, kuri bija entuziasma pilni, bet kuru ticība vēl bija vāja. Apustulis nenospiež viņu ticību ar pārāk stingrām un nelokāmām prasībām, kas attiecās uz priekšrakstu ievērošanu. Viņš tos ņem pie rokas, pavada, uztur ar viņiem dialogu.
“Dārgie brāļi un māsas,” teica Francisks, “mums ir vajadzīga pacietīga Baznīca. Tāda Baznīca, kas neļauj pārmaiņām sevi satraukt, bet kas pieņem jauno un izšķir situācijas Evaņģēlija gaismā. Pieņemot brāļus un māsas, kas ierodas no citiem pasaules krastiem, jūs uz šīs salas veicat vērtīgu darbu. Jūs, tāpat kā Barnaba, esat aicināti izkopt pacietīgu un uzmanības pilnu skatienu, būt par Dieva pacietības redzamajām un ticamajām zīmēm. Dievs nekad nevienu neatstāj ārpusē. Baznīcai Kiprā ir šīs atvērtās rokas. Tā pieņem, integrē pavada.”
Francisks piebilda, ka tas ir svarīgs vēstījums Baznīcai visā Eiropā, ko skar ticības krīze. Mums nav jābūt impulsīviem un agresīviem, nostalģiskiem vai jāžēlojas, bet ir jāiet uz priekšu, saskatot laika un arī krīzes zīmes – uzsvēra pāvests. Jāsāk no jauna pacietīgi sludināt Evaņģēliju – īpaši jaunajām paaudzēm. Svētais tēvs aicināja bīskapus pacietīgi atrasties līdzās cilvēkiem, nenogurstoši meklēt Dievu lūgšanā, būt tuviem saviem priesteriem, cienīt citu konfesiju kristiešus. Arī priesterus pāvests mudināja būt pacietīgiem ar saviem ticīgajiem, iedrošināt viņus, nekad nebūt cietiem pret cilvēkiem, bet izturēties kā mīlošiem tēviem.
Turpinājumā pāvests norādīja uz vēl kādu Barnabas dzīves svarīgu aspektu – viņa brālīgo draudzību ar svēto Pāvilu. Viņu viedokļi atšķīrās, taču viņu ceļi vienā brīdī šķīrās ne jau personīgu iemeslu dēļ, bet misijas labā. Tādai jābūt brālībai Baznīcā – piebilda Francisks. Mēs varam diskutēt, pateikt viens otram, ko domājam, bet to jādara, ne lai karotu, bet lai ļautu darboties Svētajam Garam, kurš ir mīlestības un vienotības gars. Noslēgumā Svētais tēvs uzsvēra, ka mums ir vajadzīga brālīga Baznīca, kas būtu pasaulē kā brālības instruments.
