Pāvests mudina Grieķijas katoļus paļauties uz Dievu un būt laipniem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Man ir prieks jūs satikt šajā zemē, kas ir dāvana, cilvēces mantojums, uz kā balstās Rietumu pamati”, sacīja Francisks. Šajā zemē sākās kristietības un grieķu kultūras satikšanās. Šī procesa iniciators un galvenais varonis bija svētais Pāvils. Pāvests pievērsās viņa darbībai Atēnās un parādīja, ko no tā laika varam mācīties šodien savas ticības labā.
Pirmā lieta – paļāvība un uzticēšanās. Kad Pāvils areopāgā sāka sludināt Kristus augšāmcelšanos, viņš tika izsmiets. Taču viņš nesūdzējās un neatkāpās. Tādam jābūt īstam apustulim – sacīja Svētais tēvs. Viņam paļāvīgi jāiet uz priekšu, nav jābaidās no negaidītām situācijām, nav jāaprobežojas ar ierasto un to, kas atkārtojas. Grieķijā katoļticīgie ir mazākumā. Taču būt mazākumā nenozīmē būt nenozīmīgiem – viņš atgādināja. Tas nozīmē iet Kunga pavērto ceļu, kas ir mazais – kenozes, pazemošanās ceļš. No Baznīcas netiek prasīts cīņas gars vai pasaulīgais spožums, bet drīzāk, lai tā būtu ieraugs. Francisks aicināja šīs Balkānu zemes katoļus pieņemt to, ka viņi ir maza Baznīca, un balstīties tikai uz Dievu.
Otrā lieta, ko varam mācīties no svētā Pāvila, ir atvērtība, laipnība jeb otra pieņemšana. “Tā ir iekšēja attieksme, kas nepieciešama evaņģelizācijai”, sacīja Francisks. “Evaņģelizēt nenozīmē piepildīt tukšu vāzi. Vispirms tas nozīmē izgaismot to, ko Dievs jau ir sācis piepildīt. Pāvils nesaka atēniešiem: “Jūs galīgi maldaties; tagad es jums mācīšu patiesību”. Viņš sāk ar to, ka pieņem to, kas viņos ir reliģisks. Viņš pieņem otru. Pāvests norādīja, ka šodien arī no mums tiek prasīts, lai mēs pieņemtu, būtu viesmīlīgi un gribētu un prastu saliedēt cilvēciskās, kultūras un reliģiskās atšķirības.
Pateicoties šīm divām īpašībām, apustulis Pāvils sludināja Dievu, kas viņa klausītājiem bija nezināms. No viņu vidus daži kļuva ticīgi, kā piemēram, Dionīsijs, kuram ir veltīta šī Atēnu katedrāle. Pāvests novēlēja Grieķijas katoļticīgajiem turpināt veidot vēsturisko “ticības laboratoriju”, liekot lietā šīs divas minētās īpašības – paļāvību un atvērtību, lai tādā veidā izbaudītu Evaņģēliju kā prieka un brālības pieredzi. Pirms atvadīties, Svētais tēvs apliecināja, ka viņš patur Grieķijas katoļticīgo kopienu savā sirdī un lūgšanā.
